Mūsdienu pasaule šodien nebūtu iedomājama bez komunikācijas jeb saziņas.
Saziņa ir process, kurā cilvēki apmainās ar informāciju, domām, izjūtām.
Par saziņu vari atkārtot mācīto 8. klasē.
Par saziņu runā, ņemot vērā: saziņas apstākļus, saziņas formu, saziņas līdzekļus.
Saziņas iedalījums:
|
Pēc apstākļiem
|
verbāla, neverbāla
|
| Pēc formas | rakstveida, mutvārdu |
| Pēc līdzekļiem | privāta, oficiāla |
Svarīgi!
Gan saziņas apstākļi, gan saziņas forma, gan saziņā izmantotie līdzekļi var būt ļoti dažādi.
Svarīgi ir izvēlēties apstākļiem un formai atbilstošus saziņas līdzekļus, taču vienmēr jāievēro cieņa pret saziņas partneri. Rakstos cieņu izrādām, ievērojot pareizrakstību un rakstītāja kultūru.
Svarīgi ir izvēlēties apstākļiem un formai atbilstošus saziņas līdzekļus, taču vienmēr jāievēro cieņa pret saziņas partneri. Rakstos cieņu izrādām, ievērojot pareizrakstību un rakstītāja kultūru.
Saziņa pēc apstākļiem:
- verbālā saziņa — saziņa, izmantojot vārdus gan mutiski, gan rakstveidā. Verbālo saziņu gandrīz pilnībā kontrolē cilvēka apziņa, bet neverbālā saziņa ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc tā ir patiesāka un atklātāka. Proti, daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar acu skatienu vai ķermeņa stāju.
- neverbālā saziņa — saziņa bez vārdiem, izmantojot žestus, mīmiku, ķermeņa stāju, pozas. Neverbālā informācija tiek nodota slēptā formā, lai to saprastu, uzmanīgi jāvēro saziņas partneris.
Lai sekmīgi apgūtu saziņas tēmu, jāpārzina tajā lietojamie jēdzieni.
Adresants — tas, kurš runā vai raksta.
Adresāts — tas, kurš klausās vai raksta.
Arguments — spriedums, kuru lieto kāda cita sprieduma vai teorijas apstiprināšanai.
Auditorija — klausītāju kopums.
Dialogs — divu personu runa.
Auditorija — klausītāju kopums.
Dialogs — divu personu runa.
Formāla jeb oficiāla saziņa — saistīta ar formalitāti, parasti ar augstu, dienesta, amata stāvokli, tam raksturīga.
Komunikācija — informācijas apmaiņa.
Mīmika — sejas muskuļu kustības (dabiskas vai spēlētas), kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus.
Komunikācija — informācijas apmaiņa.
Mīmika — sejas muskuļu kustības (dabiskas vai spēlētas), kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus.
Neformāla jeb neoficiāla saziņa — tāda, kas nav saistīta ar oficiālām attiecībām, noteikumiem u. tml. (piem., grupā, organizācijā).
Neverbāla jeb nevārdiska saziņa — informācijas apmaiņa, apzināti un/vai neapzināti valodā izmantojot nevis vārdus, bet bezvārdu saziņu — žestus, mīmiku, ķermeņa valodu, skaņas, pauzes u. c.
Neverbāla jeb nevārdiska saziņa — informācijas apmaiņa, apzināti un/vai neapzināti valodā izmantojot nevis vārdus, bet bezvārdu saziņu — žestus, mīmiku, ķermeņa valodu, skaņas, pauzes u. c.
Orators — runātājs sanāksmē, sapulcē u. tml., cilvēks, kas pārvalda runas mākslu, daiļrunīgs cilvēks.
Polilogs — vairāku cilvēku runa.
Runa — saziņas forma, kuras līdzeklis ir valoda.
Saziņa — informācijas apmaiņa; saskarsme, sazināšanās.
Saziņa — informācijas apmaiņa; saskarsme, sazināšanās.
Verbālā jeb vārdiska saziņa — saziņa, izmantojot vārdus gan mutiski, gan rakstveidā; tāda, kas ir izteikta ar vārdiem, izpaužas vārdos. Vārdiska.
Žests — izteiksmīga kustība (parasti ar rokām).
Žests — izteiksmīga kustība (parasti ar rokām).
Vairāk par saziņas veidiem vari atkārtot no 7. klasē mācītā.
Lai diskusija izdotos, tās dalībniekiem gan jāievēro uzvedības kultūras normas, gan jāpārzina ar diskusijas tematu saistītie jautājumi, gan jāprot izvēlēties atbilstošus argumentus sava viedokļa pamatojumam.
Argumentācijas procesā jāmin divi virzieni:
pierādošā argumentācija — runātājs ar argumentiem vēlas pierādīt vai pamatot savas domas;
kontrargumentācija — ar argumentiem tiek atspēkoti oponenta apgalvojumi.
pierādošā argumentācija — runātājs ar argumentiem vēlas pierādīt vai pamatot savas domas;
kontrargumentācija — ar argumentiem tiek atspēkoti oponenta apgalvojumi.
Svarīgi!
Lai kādi arī būtu uzstāšanās mērķi, oratoram jābūt godīgam, patiesam, zinošam.
Argumentācijai bieži tiek izmantoti populāru personu spriedumi un secinājumi.
Lai šādu citātu iekļaušana būtu veiksmīga, jāievēro vairāki nosacījumi:
- uzstāšanos nedrīkst pārblīvēt ar citātiem, jo tas liek domāt, ka autoram nav pašam sava viedokļa un domu;
- citātiem jābūt īsiem, izteiksmīgiem un lakoniskiem, lai neapgrūtinātu klausītāju uztveri;
- citāts jāzina precīzi, pretējā gadījumā jānorāda, ka citēšana notiek pēc atmiņas;
- citējot oratora balss mainās un runas temps kļūst lēnāks.
Citātu izmantošana ir īpaši aktuāla literārajās diskusijās. Gatavojoties tai, ieteicams veidot citātu kartotēku. Arī tad, ja šī kartotēka netiks izmantota, vizuāli fiksētais atmiņā paliek labāk.
Svarīgi!
Nav ētiski:
izmantot nepatiesus un nepārbaudītus faktus vai tos apzināti falsificēt;
falsificēt argumentus;
izmantot emocionālos līdzekļus, lai panāktu sev labvēlīgu iznākumu;
uzbrukt oponentam personīgi.
izmantot nepatiesus un nepārbaudītus faktus vai tos apzināti falsificēt;
falsificēt argumentus;
izmantot emocionālos līdzekļus, lai panāktu sev labvēlīgu iznākumu;
uzbrukt oponentam personīgi.