Mūsdienās bieži nākas dzirdēt publisko runu, piemēram, lekcijas, referāti, sprediķi baznīcās, uzrunas dažādos pasākumos utt.
Būtībā viena runātāja uzstāšanās daudzu klausītāju priekšā vienmēr ir publiska runa, protams, var atšķirties gan runas mērķi, gan auditorija, bet runātāja mērķis lielākoties būs viens un tas pats — savas pārliecības ieviešana klausītājos.
Runa ir saziņas forma, kuras līdzeklis ir valoda.
Publiska runa pēc savas uzbūves ir monologs, kas ir vienas personas publiska runa.
Šim jēdzienam vietnē tezaurs.lv ir pat vairāki skaidrojumi:
Monologs:
  • viena cilvēka samērā ilga nepārtraukta runa (ar sarunbiedru vai sevi);
  • viena literāra tēla samērā gara nepārtraukta runa (ar sarunbiedru vai sevi);
  • daiļdarbs vai tā daļa, kas uzrakstīta šādas runas formā.
Dzīvē tev būs situācijas, kad būs jāsagatavo runa. Tas prasa rūpīgu darbu.
Vispirms — nepieciešams runas plāns. Plāns palīdz izveidot runu atbilstoši tās mērķim, nepazaudējot domu gaitu, neiegrimstot sīkumos, nenovirzoties no temata.
 
Tradicionāli tiek izdalītas šādas teksta sastāvdaļas:
  • ievads;
  • iztirzājums jeb galvenā daļa;
  • nobeigums. 
Ievada uzdevums ir izraisīt klausītāju uzmanību, koncentrēt uzmanību, veidot runātāja un klausītāju kontaktu, sagatavot labvēlīgus psiholoģiskos priekšnoteikumus runas uztverei. Ievadā jāpasaka vismaz 2-3 teikumi, kuros tiek formulēts runas temats, uzdevumi.
Iztirzājumā tiek analizēta tēma. Lai pamatotu gan tēmas izvēli, gan savus spriedumus, jāspēj pārliecinoši pierādīt savas domas.

Pierādīšana sastāv no trim elementiem:
  • apgalvojuma izteikšana;
  • argumentu izvēle — formulē skaidrus un precīzus apgalvojumus, kas pilnībā
    atbilst analizējamajam tematam, pieteiktajai problēmai vai jautājumam;
  • pierādīšanas veids — izmanto loģiskus argumentus un pamato tos ar precīziem un iederīgiem pierādījumiem, izmanto atsauces uz informatīvu vai
    literāru tekstu, kas saistīts ar tematu, faktus un savu personisko pieredzi.
Apgalvojumam jābūt precīzi un saprotami formulētam. Runas laikā nedrīkst nonākt pretrunās.
Argumenti ir idejas un nosacījumi, kuru patiesums jau iepriekš pārbaudīts vai apstiprināts.
Tie var būt ļoti dažādi:
  • patiess notikums, parādība, paša pieredzē gūta atziņa;
  • sabiedrībā vai tās daļā pieņemtās normas, principi, likumi;
  • atsauce uz kādu autoritāti;
  • atbilstošs salīdzinājums, kas ilustrē domu. 
Nobeigums ir runas atrisinājums. Nobeigumā var atkārtot secinājumus, vispārināt iepriekš teikto, norādīt perspektīvas, izteikt novēlējumu, izmantot kādu spilgtu piemēru, citātu ilustrācijai. 
Publisks — tāds, kas ir pieejams daudziem vai visiem; tāds, kur var piedalīties daudzi vai visi; tāds, kas attiecas uz daudziem vai visiem.
Publiskā runa būtu jādefinē kā visiem pieejama runa, taču ir ļoti viegli pierādīt, ka apgalvojums par visiem kā konkrētās runas auditoriju ir aplams.
Par publisku runu uzskatāma runa, kura ir tematiska, mērķtiecīga, domāta konkrētai auditorija un kuras izpildītājs (reizēm arī autors) ir viens cilvēks.
Publiskās runas forma vienmēr būs monologs.
Svarīgi!
Retors — orators; arī retorikas skolotājs (parasti Senajā Grieķijā, Romā).
Tradicionāli tiek runāts par 5 svarīgiem aspektiem, gatavojot runu, kurus ievēroja Romas retori:
1. materiāla atlase;
2. materiāla izvietošana atbilstoši noteiktiem kompozicionāliem principiem;
3. vārdisks formulējums — runai jābūt pareizai, skaidrai, skaistai un lietas būtībai atbilstošai;
4. domu izteikšana — intonācijas, mīmikas, žestu un ķermeņa kustību saskaņojums ar runas saturu, lai veicinātu runas efektivitāti;
5. domu atcerēšanās.
 
Romas retori akcentēja 3 svarīgākos runas aspektus:
  • ko teikt?
  • kur teikt?
  • teikt?
Mūsdienās tiek runāts par šādiem publiskās runas pamatprincipiem:
1. Runas uzbūve.
2. Runas mērķis.
3. Runas valoda.
4. Runas izteiksmes līdzekļi.