Kristietība ir mūsdienās visizplatītākā monoteisma pasaules reliģija. Tās sākumi meklējami Romas provincē Jūdejā (Palestīnas teritorijā), kur 1. gs., protestējot pret Romas impērijā pastāvošu kultūras un ētikas pagrimumu, nežēlīgu attieksmi pret iekarotajām tautām un to tradīcijām, izveidojās īpaša jūdaisma kopiena, kuras dalībnieki rūpējās viens par otru, kopā strādāja, ēda un dalījās visā, arī ar zināšanām. Viens no kopienas dalībniekiem Jēzus Kristus kļuva par jaunās idejiskās mācības — kristietības sludinātāju, pravieti un ilgi Jūdejā gaidīto mesiju (glābēju).
Jēzus dzīvi apraksta Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliji (Jēzus dzīves stāsti). No tiem var uzzināt, ka Jēzus bija Jaunavas Marijas dēls, kas dzimis no Svētā Gara Palestīnas ziemeļos, Nācaretes pilsētā.
Avotos pieminēts, ka Marijas vīrs Jāzeps piederēja pie valdnieka Dāvida dzimtas. Kad Jēzus sasniedza 12 gadu vecumu, ģimene nonāca Jeruzalemē, kur jauneklis pētīja svētos rakstus un klausījās priesteros.
30 gadu vecumā Jēzus sastapis sludinātāju Jāni Kristītāju, kas propagandēja mīlestību, palīdzības sniegšanu, žēlsirdību un miermīlību cilvēku starpā. Iedvesmojoties no viņa vienkāršās, katram saprotamās runas, Jēzus un citi Jāņa Kristītāja sekotāji kristījās Jordānas upē.
1. attēlā: Jēzus kristīšana
Pēc kristības Jēzus sāka sludināt jauno mācību tik pārliecinoši, ka daudzi pieņēma viņu kā ilgi gaidīto mesiju, bet citi — kā tautas musinātāju un viltus pravieti. Romas pārstāvis Palestīnā Poncijs Pilāts deva norādījumu arestēt Jēzu un piesist viņu krustā, kā vienu no bīstamākajiem noziedzniekiem.
Bībelē tiek stāstīts, ka Jēzus trīs dienas pēc nāves augšāmcēlās un vēl 40 dienas pavadīja uz Zemes. Pēc tam viņš tika uzņemts Paradīzē.
2. attēlā: Jēzus Kristus krusta nāve
Kristietības izplatīšanos turpināja 12 apustuļi, Jēzus mācekļi, un kristietības piekritēju skaits strauji palielinājās ne tikai Palestīnā, bet arī visā Romas impērijā. Imperatori uzskatīja, ka tā ir bīstama reliģija, jo atteikšanās no romiešu dieviem varēja apdraudēt kārtību un mieru milzīgajā impērijā, kurā jau tā pietika dumpju un sacelšanos. Pakāpeniski Romā izveidojās pirmās kristiešu draudzes.
Tāpēc pirmās kristiešu kopienas nežēlīgi vajāja, bet jaunā mācība bija tuva un saprotama cilvēkiem, apstādināt tās izplatību vairs nebija iespējams. 313. gadā Romas imperators Konstantins piešķīra kristiešiem reliģisko brīvību, bet 4. gs. kristietība tika pasludināta par vienīgo Romas impērijas reliģiju, un tā pakāpeniski izplatījās arī citās zemēs. 11. gs., krusta karu periodā, kristietības izplatīšanās bija saistīta ar nežēlīgām kara kampaņām un nekristīto tautu vajāšanu.
Gadsimtu gaitā kristietībā notika pārmaiņas — 1054. gadā notika baznīcas šķelšanās, izveidojās divi kristietības virzieni — katolicisms un pareizticība, bet 16. gadsimtā parādījās daudz kristietības virzienu, kurus apzīmēja kā protestantismu. Dažādiem kristietības piekritējiem var atšķirties rituāli, bet viņus vieno ticības pamati, ētiskie principi un simbolika.
Svarīgi!
Par galvenajam kristietības simboliem var uzskatīt:
- vērtību sistēmu, kuras pamatā Jēzus Kristus — Dieva dēls, Dieva iemiesojums uz Zemes, sekošana Jēzus Kristus piemēram;
- krusts ir Kristus upura simbols, cerības apsolījums visiem ticīgajiem jo Kristus ir miris krusta nāvē par cilvēku grēkiem, grēki ir izpirkti un Kristus — augšāmcēlies; krusts arī tiek uzskatīts par kristietības simbolu, kuru kristieši izmanto, apliecinot ticību;
- Svētie raksti — Bībele (Vecā un Jaunā Derība);
- 10 baušļi, kuros noteikta kā jūdaisma, tā arī kristietības vērtību sistēma;
- kristības, kad cilvēks tiek uzņemts kristīgajā baznīcā, un citi.
3. attēlā: Bībele — Svētie raksti kristietībā
4. attēlā: krusta simbolika
5. attēlā: kristības
Kristieši svin divus nozīmīgus svētkus, kas saistīti ar notikumiem no Jēzus Kristus dzīves. Ziemassvētkos tiek svinēta Jēzus Kristus dzimšana, un Lieldienās tiek svinēta Jēzus augšāmcelšanās.
Svarīgākais, ko sludina kristietība visai pasaulei senatnē un mūsdienās, ir humānistiskā, cilvēkmīlestības ētika. “Nav mīlestības bez cerības, nav cerības bez mīlestības, nav gan vienas, gan otras bez ticības”, rakstīja 4.gs. teologs un filozofs Svētais Augustīns.