Vidusjūras austrumu piekrastē atrodas šaura zemes strēle starp Jordānas upi un Vidusjūru, ko agrāk dēvēja par Kanaānu, bet vēlāk par Palestīnu. Mūsdienās šajā teritorijā atrodas Sīrija, Libāna un Izraēla. Ziemeļos atrodas Sīrija, bet dienvidos tā robežojas ar Arābijas tuksnesi.
1. attēlā: Senās Palestīnas reģions (mūsdienu Izraēlas teritorija)
Sākot ar 3. gadu tūkstoti p.m.ē., šajā zemē dzīvoja kanaāniešu ciltis. Viņi pielūdza daudzus dievus, izveidoja pārvaldes sistēmu, kurā īpaši svarīgus jautājumus lēma visu brīvo un pilntiesīgo "vīru" sapulce.
2. gt. p.m.ē. Kanaānā no Mezopotāmijas vai Sīnajas pussalas ienāca klejotāju un lopkopju ciltis — senebreji. Viņi apmetās nevienam nepiederošās, neauglīgās zemēs tuksneša malā, ārpus kanaāniešu pilsētvalstu robežām. Kad Kanaānu piemeklēja ārkārtīgs sausums, senebreji devās uz Ēģipti, kur uz ilgiem gadiem kļuva par faraona vergiem.
Ap 1200 g. p.m.ē. senebreji Mozus vadībā bēga no verdzības Ēģiptē un devās atpakaļ uz Kanaānu.
Ceļš veda cauri Sīnaja tuksnesim. Ceļojuma laikā, kā vēsta Vecā Derība, Sīnaja kalnā Mozus no Dieva Jahves saņēma svēto grāmatu Toru, kurā bija ietverti 10 baušļi, un to tālāk nodeva savai tautai (Toras reliģiskie teksti sastāda Bībeles vecās Derības pirmās piecas grāmatas).
Mozus kļuva par pirmo pravieti — Dieva gribas tulkotāju un sludinātāju.
Tora — Mozus grāmatas, Bībeles Vecās Derības pirmās piecas grāmatas.
2. attēlā: Jūdaisma svētā grāmata Tora
Tā pirms 4000 gadiem sākās senākās monoteiskās reliģijas jūdaisma aizsākumi, ticība tam, ka Dievs Jahve bija izvēlējies ebrejus par izredzēto tautu un apsolījis tiem Kanaānas zemes, bet ebreji solījuši pielūgt šo vienīgo Dievu un pieturēties pie saņemto likumu ievērošanas.
Jūdaisms radās kā solījums būt vienotiem savā ticībā un pildīt noteiktas prasības par glābšanu no verdzības. Vēstures gaitā ebreju ticības un senā dzīves veida uzturēšana palīdzēja saglabāt etnisko identitāti, dzīvojot ārpus dzimtenes, diasporā, pārdzīvot daudzus smagus brīžus vēsturē un holokausta šausmas Otrā pasaules kara laikā.
10 baušļi, kas ietekmēja ne tikai kristietības un islāma, bet arī cilvēku eksistences ētiskos pamatus:
1. Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.
2. Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt, jo Dievs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.
3. Tev būs svēto dienu svētīt.
4. Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.
5. Tev nebūs nokaut.
6. Tev nebūs laulību pārkāpt.
7. Tev nebūs zagt.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.
9. Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu.
10. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.
Atgriežoties Kanaānā, ebreji apdzīvoja auglīgo Jordānas upes ieleju un sāka nodarboties ar zemkopību. Lai nodrošinātu dzīves stabilitāti, vadonis Sauls apvienoja 12 ebreju ciltis un kļuva par pirmo valdnieku.
Valdnieks Dāvids (ap 1000.-965. p.m.ē.) iekaroja kānaāniešu pilsētu Jeruzalemi, kura kļuva par apvienotās Izraēlas-Jūdejas valsts galvaspilsētu.
Viņa dēls Zālamans (965.-928.p.m.ē.) nostiprināja pilsētas, armiju, izveidoja tirdzniecības floti un uzbūvēja Jeruzalemē templi dievam Jahvem, kuru izpostīja babilonieši, bet vēlāk arī romieši.
Raudu mūris — tempļa rietumu mūra fragments — saglabājies līdz mūsdienām un tiek uzskatīts par vienu no svētākajām ebreju svētvietām, pie kura lūgt brauc cilvēki no visas pasaules. Raudu mūrī tiek iespraustas zīmītes ar cerībām un vēlmēm, ka tās Dievs palīdzēs piepildīt.
3. attēlā: Raudu mūris
Pēc Zālamana nāves valsti sadalīja divās daļās — Izraēlā un Jūdejā. Pēc tam šo teritoriju iekaroja asīrieši, babilonieši, romieši un citas tautas. Ebreji atkal izveidoja savu neatkarīgo valsti Izraēlu tikai 1948. gadā.
Laika gaitā jūdaismā izveidojās sava atribūtika un noteikta simbolika. Tika celti lūgšanas nami — sinagogas (tulkojumā tikšanās vieta), kas palika par lūgšanas, izglītošanas un sabiedriskās dzīves vietām.
Jūdaistu tradīcijā lūgšanu un maltītes laikā vīriešiem ir pieņemts apsegt galvu. Tradicionālākās ir apaļās cepurītes kipas, kuru lietošana simbolizē, ka cilvēks “apsedz” sevi ar Dieva spēku.
4. attēla: Kipa
Vēl viens nozīmīgs simbols jūdaismā ir Menora (septiņžuburu svečturis), kas simbolizē pasaules radīšanu septiņās dienās, bet degošās sveces simbolizē dzīvības gaismu.
5. un 6. attēlā: Menora un tās attēlojums Izraēlas valsts simbolikā
No valdnieka Dāvida laikiem par 12 Izraēlas cilšu apvienošanu simbolu, kā arī par harmonijas un ticības spēka simbolu uzskata divu trīsstūru figūru — Dāvida zvaigzni. Šo jūdaisma simbolu izmanto arī Izraēlas valsts simbolikā — valsts karogā.
7. attēlā: Dāvida zvaigzne
8. attēlā: Dāvida zvaigznes attēlojums Izraēlas valsts karogā
Ļoti svarīga jūdaisma sastāvdaļa ir īpašas sestdienas dienas sagaidīšana vai Šabbats (saukts arī Sabats), kas simbolizē viena no 10 baušļu ievērošanu “atcerieties sabata vakaru, lai to svētītu. Sešas dienas darbs un septītā diena - veltīta visaugstākajam ...Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.”
Gatavošanās svētkiem sākas piektdienā. Vakarā, pēc saulrieta, visa ģimene pulcējas svētku maltītei, pārrunā svarīgas lietas, lasa reliģiskus tekstus un grāmatas un atpūšas. Šabbatu arī sauc par miera sestdienu, jo visi cenšas izvairīties no konfliktiem un pavadīt šo dienu ar ģimeni garīgā mierā, tas ir viens no ebreju tautas vienotības pamatiem.
9. attēlā: Šabbata sagaidīšana