Senā Ēģipte
Gan ēģiptiešiem, gan grieķiem dzīvības sākums uz Zemes saistīts ar pirmatnējo Haosu, no kura radušies augstākie spēki un dievi, kas sakārtojuši dzīvi pasaulē.
Ēģiptiešu mītos pirmdievs, kas radies no neesības, bija Atums (līdzīgs kults seno grieķu mitoloģijā — Haoss).
Senajā Ēģiptē gan reliģija, gan zinātnes attīstība bija saistīta ar vienotas valsts un saimniecības saglabāšanas nepieciešamību. Nīlas upes plūdu pārvarēšana un kaimiņu klejotāju tautu uzbrukumi prasīja uzturēt pārdomātu pārvaldes sistēmu, kurā priesteri un reliģiskie kulti spēlēja lielu lomu. Ēģiptieši bieži dabas elementus ieviesa savā ikdienas dzīvē un arī reliģiskajā sistēmā. Kā lotosa ziedi vai palmu lapas tempļos bija veidotas kolonnas, dievus bieži attēloja kā cilvēkus ar dzīvnieku vai putnu galvām un saistīja ar dabas parādībām, dzīves cikliem un noteiktiem pienākumiem. Ēģiptiešu mitoloģijai raksturīgs liels dievu skaits — ap 2000 dievu. Dažus no tiem pielūdza visa valstī, citus - tikai atsevišķās teritorijās.
1. attēlā: Ēģiptiešu tempļa noformējums ar dabas elementiem
Svarīgāko vietu seno ēģiptiešu panteonā (panteons — dievu kopa, ko pielūdza konkrēta civilizācija) ieņēma Saules kulti. Visā Ēģiptē pielūdza Sauli, kas deva siltumu un nodrošināja labu ražu. Daudzos mītos stāstīts par Saules dieva cīņu ar haosu, tumsas spēkiem. Sauli var uzskatīt par vienu no Dieva simboliem Ēģiptē, jo tā vislabāk raksturo Dieva klātbūtni — tā gan dod siltumu un apgaismo zemi, veicina auglību, gan izkaltē un pārvērš zemi par tuksnesi.
Dievs Ra — saules dievs, kas simbolizē dievu varu uz zemes, faraonu tēvs un aizbildnis; saules ritējuma simbols. Ēģiptieši uzskatīja, ka dienā Ra peld laivā pa debess Nīlu, bet vakarā - pa vārtiem iebrauc aizsaulē un kuģo pa pazemes Nīlu, kur cīnās ar tumsas spēkiem. Ra attēloja kā vīrieti ar piekūna galvu un saules disku.
Amons Ra, saules kults, kurā apvienojās Saules dievs Ra un Tēbu saules dievs Amons (svētais dzīvnieks — Auns), bet dievs Atons, kas seno ēģiptiešu valodā nozīmē "Saules ripa," bija Saules diska personifikācija. Ēģiptieši pielūdza dievus kaķa, govs, lauvas, čūskas, vanaga un citu dzīvu būtņu veidolā.
2. attēlā: dievs Ra
3. attēlā: dievs Amons
4. attēlā: dievs Atons (attēlots kā Saules disks ar stariem)
Dievus saistīja arī ar valsts pārvaldi un dzīves cikla ritējumu. Ozīriss un Izīda simbolizēja dievu ģimenes attiecības, kuri būtu svarīgi faraoniem un tautai.
Ozīriss — pazemes valstības dievs, nāves un atdzimšanas, kā arī auglības un ūdens dievs. Viņš tika attēlots ar faraona atribūtiem — zizli un pātagu.
Faraonus uzskatīja par Ozīrisa dēla Hora iemiesojumu. Ozīriss, pirms kļuvis par mirušo valstības dievu, esot bijis faraons, kurš iemācījis ēģiptiešiem audzēt kultūraugus, apstrādāt metālu un celt pilsētas. Bet viņa brālis ir viltīgais Sets — ļaunais tuksneša un negaisa dievs.
Izīda — Ozīrisa sieva - viena no populārākajām seno ēģiptiešu dievietēm - auglības dieviete, sievietes un ģimenes sargātāja.
Ēģiptiešu reliģiskajā sistēmā bija arī dievi, kuriem tika uzticēts uzraudzīt, piemēram, patiesību un taisnību, atbildēt par rakstību, bez kuras nevarēja saimniekot.
Tots — rakstības, skaitīšanas un gudrības dievs. Viņu attēloja ar putna ibisa galvu. Tota sieva, Maata — taisnības, patiesības, tiesiskās kārtības un ētisko normu dieviete, kuru asociēja arī ar harmoniju. Maatu attēloja ar strausa spalvu, dažreiz arī ar spārniem, lai izceltu viņas dievišķumu un spēku, saistību ar taisnīgo tiesu, jo tieši viņa kopā ar Ozīrisu lēma aizkapa tiesu mirušo dvēselēm.
Ticība pēcnāves dzīvei
Nevienai citai senajai tautai nebija izveidojusies tik cieša saistība starp dzīvību un nāvi kā ēģiptiešiem. Viņi ticēja, ka zemes dzīve turpinās arī pēc nāves, tāpēc mirušā cilvēka ķermenis bija jāsaglabā, lai dvēselei būtu, kur atgriezties. Iebalzamētu ķermeni jeb mūmiju ietina audumā un ielika lielā zārkā — sarkofāgā. Seju pārklāja ar pēcnāves masku, lai dvēsele varētu atpazīt, kur atgriezties.
Ēģiptieši ticēja, ka viss, kas bija nepieciešams zemes dzīvē, būs nepieciešams arī pēcnāves dzīvē. Tāpēc mirušajiem līdzi deva viņiem piederošas mantas. Darbarīki, apģērbs, rotas, ēdiens un dzēriens tika ievietoti kapenēs. Grezni apbedījumi un bagātīgs līdzi doto mantu klāsts bija augstmaņu un faraonu kapenēs.
5. attēlā: dievs Anubiss
Aizsaules pasaulē valdīja nāves dievs Anubiss, kuru attēlo kā cilvēku ar šakāļa galvu.
Lai palīdzētu mirušajiem sākt pēcnāves dzīvi, apbedīšanas vietā lika „Mirušo grāmatu”. Tas bija papirusa tīstoklis ar lūgšanām un apliecinājumu, ka dzīves laikā mirušais neko sliktu nav darījis.
"Mirušo grāmatas" teksta fragments:
"Es neesmu darījis cilvēkiem ļaunu. Es neesmu nevienu nogalinājis (…) Es neesmu zadzis. Es neesmu melojis. Es neesmu atrāvis izsalkušam maizi, slāpstošam ūdeni. Es neesmu atrāvis bērnu mutei pienu. Es neesmu atrāvis dieviem upurus."
Ja mirušais teica taisnību un dzīvojis taisnīgu dzīvi, tad viņa sirds uz aizsaules tiesnešu svariem būtu vieglāka par Maatas Patiesības spalvu, viņa dvēsele varētu nokļūt paradīzē.
Senā Grieķija
Senajā Grieķijā — Eiropas civilizācija šūpulī — arī bija sava reliģiskā sistēma, kas skaidroja cilvēku un dievu pasaules eksistēšanu un pārvaldi. Senie grieķi uzskatīja, ka dievi izskata ziņā līdzinās cilvēkiem, kontrolē dabas parādības, tikai viņi ir veidoti no smalkākas vielas — no ētera. Dievi esot ēduši ambroziju, dzēruši nektāru. Dievi gan ir spēcīgāki, varenāki un skaistāki par cilvēkiem, taču rakstura un tikumisko īpašību ziņā viņi ne ar ko neatšķiras no viņiem.
Īpaši skaista un mītiska vieta, kas savienoja Zemi ar Debesīm, bija Olimpa kalns Grieķijas ziemeļos. Kalna galotne iestiepjas dziļi baltajos mākoņos. Atbalss un citas neparastas skaņas, pērkons un zibens, kurus redzēja un dzirdēja cilvēki, lika domāt, ka tieši tur dzīvo dievi un katram no viņiem bija sava nozīme un pienākumi.
Grieķijā bija trīs atšķirīgi, ar kalnu grēdām viens no otra atdalīti, apgabali: Ziemeļgrieķija, Vidusgrieķija un Dienvidgrieķija — Peloponēsas pussala.
Šādas sadrumstalotības dēļ Senajā Grieķijā nebija izdevīgi veidot vienotu valsti. Ar laiku izveidojās nelielas pilsētvalstis — polisas. Katrai no tām bija sava ekonomika un politika, un arī savs dievs - aizbildnis, kuram tika celti tempļi, rīkoti svētki (piem. Olimpijā — Zevs, Atēnās — Atēna, bet Delfos — Apollons).
6. attēlā: Olimpa kalns
Tempļus uzskatīja par Dievu mājokli, tur ievietoja dievu statujas. Tempļiem bija svarīga nozīme ne tikai reliģisko rituālu un svētku laikā, tur varēja glabāties arī polisas kase un svarīgie dokumenti. Atšķirībā no Senās Ēģiptes Grieķijā priesteri bija tautas sapulcē ievēlētas amatpersonas. Viņi atbildēja par svētku ceremoniālo norisi.
Senās Grieķijas reliģija ir ļoti cieši saistīta ar mitoloģiju — stāstiem un leģendām.
Mīti apraksta, kā augstākais dievs Zevs valdīja pār dieviem un cilvēkiem Olimpa kalnā. Debess, pērkona un zibens pavēlnieks uzraudzīja kārtības un likumu izpildi un sodīja nepaklausīgos. Viņa brāļi valdīja jūrās un aizsaulē.
Poseidons, Zeva brālis, — ūdens un jūras valdnieks, vētru un zemestrīču pavēlnieks, zirgu dievs. Dzīvoja jūrā, gliemežvāku pilī. Viņa simbols — trijžuburis.
Otrs Zeva brālis Aīds bija mirušo pazemes valstības dievs. Grieķi ticēja, ka pēc nāves visas mirušo dvēseles nonāk Aīda valstībā.
Zeva sieva — Hēra, ģimenes laimes un laulību, un dzemdību aizgādne. Greizsirdīga un valdonīga valdniece.
Svarīga bijusi dieviete Atēna — gudrības, taisnīga kara, kara taktikas dieviete, varoņu un amatnieku aizbildne. Atēnas simboli — pūce un olīvu zars.
Gaismas, harmonijas un skaistuma dievs, mākslas, medicīnas aizgādnis bija Apollons. Viņa simboli — saule, lira un 9 mūzas — vēstures mūza Klio, dzejas, drāmas, dejas u.c. mākslu mūzas.
Apollona māsa Artemīda - medību, mēness un visu savvaļas dzīvnieku dieviete, jaunu meiteņu aizstāve. Artemīdas simboli — mēness, briedis, lācene, čūska, loks un bultas.
Dēmetra — mītiskā auglības, ražas, zemkopības, dabas un gadalaiku dieviete. Šīs dievietes pārziņā bija arī dzīves un nāves cikls.
Vēl divi svarīgi dievi, kas saistīti ar saimniekošanu, bija Hermejs un Hēfaists.
Hermejs — dievu vēstnesis, ar spārniem pie sandalēm. Ceļinieku, ganu, tirgotāju, atlētu dievs. Mīti vēsta, ka viņš iemācīja cilvēkus lietot mērus, skaitļus un ābeci.
Hēfaists — uguns un smēdes aizbildnis, kalēju, amatnieku, tēlnieku dievs. Hēfaista simboli — uguns, cirvis, āmurs. Hēfaists izgatavoja ieročus visiem Olimpa dieviem.
Seno grieķu panteonā, tāpat kā ēģiptiešiem, eksistēja Saules dievs Hēlios (Hēlijs, Helios), sena dievība, kas ar savu stihisko spēku dāvā dzīvību, bet varēja arī sodīt.
Mītos pieminēti arī daudzi citi dievi, kuru apraksti aizņem biezas mītu grāmatas. Sengrieķu mitoloģija jau daudzus gadsimtus atklāj mums ne tikai dievu, bet arī cilvēku pasauli. Tikumus, paražas, ļauno un labo, visu cilvēcīgo un dievišķo. No vīnkopības dieva Dionīsa svētkiem, kuru laikā notika komēdiju un traģēdiju autoru, kā arī koru sacensības, radās grieķu teātris un veidojās mūsdienu dramaturģijas un teātra pirmsākumi. Sengrieķu mītos sižetus smēlās dramaturgi, dzejnieki, tēlnieki un gleznotāji.