Mūsdienu pasaules lielākajā daļa valda brīvā tirgus ekonomika jeb kapitālisms. To raksturo privātā uzņēmējdarbība, kuras mērķis ir peļņa, un konkurence brīvajā tirgū. Mūsdienu civilizācijas pastāvēšana nav iedomājama bez brīva preču un darba tirgus, banku pakalpojumiem, akcijām un akciju sabiedrībām, kredītiem, papīra naudas banknotēm, valūtas operācijām utt.
Svarīgi!
Daudzi sociālo zinātņu pārstāvji uzskata, ka kapitālismam raksturīgā nežēlīgā konkurence un dzīšanās pēc peļņas uzskatāma par Eiropas un pasaules civilizācijas neparasti straujās attīstības vienu no galvenajiem cēloņiem.
Tirgus ekonomikas pamatprincipi dzimuši jau viduslaikos. Sevišķi spilgti šī parādības izpaudās Itālijas pilsētās. Jaunajos laikos, it īpaši pēc eiropiešu veiktajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem un ekspansijas, uz tirgu orientēta ekonomika pakāpeniski ieguva izplatību pasaules mērogā.
Lielākajās Eiropas ostās un pilsētās pienāca preces no Amerikas, Āfrikas, Indijas, Indonēzijas u.c. Tur tika veikti tirdznieciski darījumi par milzīgām naudas summām, tirgotāju un viņu kompāniju starpā pastāvēja asa konkurence, kas ietekmēja preču cenas. Tā jau bija no viduslaikiem atšķirīga tirdzniecība.
Viduslaikos ģilžu tirgotāji un valdnieki bija pieraduši darboties tikai vienas pilsētas vai noteikta reģiona robežās, turklāt bieži vien viņi darījumu stabilitāti un drošību sargāja dažādas senas privilēģijas. Jaunajos apstākļos ar šādu pieeju bija grūti konkurēt tirgū. Ģilžu tirgotājiem nebija zināšanu par jaunā tirgus cenu politiku un viņiem nebija arī tāda kapitāla, ar kuru uzsākt lielāka mēroga uzņēmējdarbību. 17. gadsimtā tirdzniecība, kas kopš viduslaikiem bija organizēta tikai kāda viena Eiropas reģiona ietvaros, pagrima. Tā 17. gadsimtā pilnīgi atmira viduslaiku Hanzas savienība, jo nebija iespējams piekopt tirdzniecību tikai Baltijas un Ziemeļjūras reģionos, ignorējot okeāna iespējas. Priekšplānā izvirzījās lieltirgotāji un viņu kompānijas, kuri labi spēja orientēties tirgus politikā. Daļa no viņiem kļuva par baņķieriem. Zināms, ka bankas pastāvēja jau antīkajā pasaulē un viduslaikos, taču moderno banku uzplaukums saistāms ar renesansi.
Zviedrijā un Anglijā 17. gadsimtā tika dibinātas pirmās valsts bankas. Bankas sāka veikt savstarpējus norēķinus. Vienotas monetāras sistēmas toreiz vēl nebija nevienai Eiropas valstij, apgrozībā bija dažādās zemēs un laikos kaltas monētas. Sākumā Itālija, bet vēlāk arī pārējā Eiropā apgrozībā tika laista papīra nauda.
Svarīgi!
Pirmos soļus uz vienotu naudas standartu valstī spēra Anglija Elizabetes I laikā, taču līdz vienotai nacionālajai valūtai bija vēl ilgs ceļš.
Bankas kā maksājuma līdzekli ieviesa čekus. Līdzās papīra naudai bankas laida apgrozībā parādzīmes jeb vekseļus.
Būtiskas pārmaiņas notika arī ražošanā. Pilsētu cunftes ar saviem ražošanu apjomiem ne kvantitatīvi, ne kvalitatīvi nespēja vairs apmierināt pieprasījumu. Tāpēc arvien lielāku vietu preču ražošanā sāka ieņemt manufaktūras, kuras izmantoja jaunas tehnoloģijas un nodarbināja algoto darbaspēku.
Būtiskas pārmaiņas notika arī ražošanā. Pilsētu cunftes ar saviem ražošanu apjomiem ne kvantitatīvi, ne kvalitatīvi nespēja vairs apmierināt pieprasījumu. Tāpēc arvien lielāku vietu preču ražošanā sāka ieņemt manufaktūras, kuras izmantoja jaunas tehnoloģijas un nodarbināja algoto darbaspēku.
Manufaktūra - ražošanas uzņēmums, kur pastāv darba dalīšana, bet darbs tiek veikts ar rokām.
Tā kā viduslaikos piešķirtās pilsētu tiesības un privilēģijas aizliedza šāda veida uzņēmumu dibināšanu pilsētās, manufaktūras parasti veidojās laukos. Daudzviet laukos tā bija iespējams atrisināt mūžseno nabadzības problēmu. Eiropā pastiprinājās reģionālā specializācija. Anglija un Francija bija slavenas ar vadmalas ražošanu, Holande ar kuģubūvi, Zviedrija un Dānija – ar metālizstrādājumu ražošanu.
Merkantilisms
Līdzās brīvā tirgus attīstībai jauno laiku Eiropā bija vērojama parādība, kas daļēji bija pretrunā ar brīvā tirgus principiem. Tā bija valsts realizētā merkantilisma politika. Valdīja uzskats, ka valsts varenība un vara ir atkarīga no bagātības (ko aprēķina zeltā un sudrabā), kas atrodas valsts rīcībā. Lai iegūtu pēc iespējas vairāk dārgmetāla, bija nepieciešams pēc iespējas vairāk valstī saražoto preču eksportēt un pēc iespējas mazāk importēt. Svarīgi bija, lai nauda valstī ieplūstu, nevis aizplūstu no tās. To varēja sasniegt, attīstot pašmāju rūpniecību, taupot preces un dārgmetālus, iegūstot aizjūras kolonijas, kam jāapgādā metropole ar dārgmetāliem un izejvielām. Tāpēc jau 16. gadsimtā, bet it īpaši 17. gadsimtā valstis un to valdnieki sāka pastarpināti iejaukties ekonomiskajā dzīvē, lai sasniegtu pozitīvu importa un eksporta bilanci.
Svarīgi!
Visspilgtāko izpausmi merkantilisms guva Francijā karaļa Luija XIV valdīšanas laikā. Par merkantilisma teorijas un prakses kaldinātāju tiek uzskatīts Luija XIV finanšu ministrs Žans Batists Kolbērs (1619-1683).
Žans Batists Kolbērs
Viņš rūpējās par merkantilisma realizāciju dzīvē un pamatoja to arī teorētiskajā līmenī. Francija bija par piemēru tam, ka tika izstrādāta ne tikai ekonomiska teorija, bet to mēģināja arī ieviest dzīvē. Citās valstīs valdnieki merkantilisma principus realizēja nepilnīgi.
Realizējot merkantilisma politiku, Francijā attīstījās manufaktūras, divkārt pieauga valsts ieņēmumi, tika izbūvēti jauni ceļi utt. Taču vienlaikus pārmērīgās taupības dēļ pieauga tautas nabadzība, bagātības koncentrējās Francijas ekonomiskās un politiskās elites rokās. Pieauga valsts ārējie parādi, pagrima lauksaimniecība, mazinājās privātā iniciatīva.
Vēsturnieku vidū nav vienprātības par merkantilisma mācības izcelsmes avotiem. Vieni domā, ka tā pārmantota no viduslaikiem, kad pilsētniekus uzskatīja par vienu kopienu jeb komūnu, kurā katra indivīda labklājība ir atkarīga no kopīgās bagātības. Vēlāk šis uzskats ticis attiecināts uz visu valsti. Citi vēsturnieki uzskata, ka merkantilisms ir kvalitatīvi jauna, no viduslaikiem atšķirīga mācība par valsts ekonomiku.
Merkantilismu 17. gadsimtā centās realizēt vairums Eiropas monarhu un valdību. Viņu vidū jāmin arī Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers. Latvijas un Igaunijas vēsturē ne mazāk ievērojami bija Zviedrijas valdības 17. gadsimta veiktie merkantilie pasākumi Vidzemes un Igaunijas guberņās.
Merkantilisma tradīcijām nesekoja Holande, jo tajā bija sava laikmeta izpratnē demokrātiska valsts pārvaldes sistēma, bet merkantilismu parasti realizēja monarhi. Turklāt holandiešu Savienoto provinču Republika jeb Holandes republika bija pārāk neliela teritorija šādu pasākumu īstenošanai. Holandieši bieži vien rīkojās gluži pretēji merkantilisma principiem – ieguldīja naudu ārvalstu uzņēmumos un tirdzniecības pasākums, tā gūstot lielu peļņu. Šāda politika bija izvirzījusi Amsterdamu par lielāko starptautiskās tirdzniecības centru pasaules mērogā.