Svarīgi!
16.-18. gadsimtā lielākā daļa Eiropas valstu bija absolūtās monarhijas, tādēļ šī laikmeta vēsturē liela uzmanība tiek pievērsta izcilākajiem valdniekiem un ietekmīgākajām dinastijām.
Monarhija – vienvaldība, parasti mantojama valdnieka – monarha vara valstī. Dažādās valstīs valdnieku sauc dažādi, piemēram, par karali, imperatoru, ķeizaru, caru.
Absolūtā monarhija – neierobežota monarha vara, kad valdnieks viens pats pieņem lēmumus un rīkojas saskaņā ar tiem.
Absolūtā monarhija – neierobežota monarha vara, kad valdnieks viens pats pieņem lēmumus un rīkojas saskaņā ar tiem.
Absolūtās monarhijas galvenās pazīmes:
- no monarha atkarīgas trešās kārtas izvirzīšanās, kas pamazām pārņem aristokrātijas funkcijas valsts pārvaldē;
- centralizēts birokrātiskais aparāts un centralizēta armija, ko uztur no valsts kases;
- valdnieks dominē pār reģionālās aristokrātijas pretenzijām uz autonomiju;
- īpašumtiesības un kultūra netiek pakļautas kontrolei no valsts puses.
Absolūtās monarhijas apstākļos valsts attīstību lielā mērā noteica valdnieka personība, viņa spēja risināt valsts pārvaldes jautājumus un attiecības ar kaimiņiem.
Tomēr monarham bija jārēķinās ar:
- Baznīcas ietekmi un varu, jo kopš viduslaikiem baznīca tiecās iegūt noteicošo lomu valstī;
- Bagāto iedzīvotāju slāni, kas veidojās jaunajos laikos; Viņi nebija augstmaņi, bet spēja ietekmēt valsts varu, jo aizdeva valdniekiem naudu karošanai un citām vajadzībām;
- Valsts pārvaldes tradīcijām – dažās valstīs pastāvēja parlaments vai citu kārtu pārstāvju sapulce, citur karalim bija ietekmīgi padomnieki.
Jau 16. gadsimtā iezīmējās varas koncentrācijas tendence vienpersoniski valdnieka rokās, tomēr tikai 17. - 18. gadsimtā var sākt runāt par absolūtismu kā par politisku sistēmu.
Spānijas karalistē absolūtisms izveidojās 16. gadsimtā, kad tika pabeigta Pireneju pussalas zemju iekarošana (izņemot Portugāli). Tika izveidota jauna galvaspilsēta - Madride. Provinču autonomija tika ievērojami samazināta. Rezultātā kārtu pārstāvniecības institūts - kortesi - zaudēja savu ietekmi valsts pārvaldē.
Anglijas karalistē absolūtisma tendences parādās Elizabetes I laikā un turpinās Stjuartu dinastijas valdīšanas laikā, līdz 1640.-1642. gados parlaments sāka valsts politiskās sistēmas maiņu. 1649. gadā pēc parlamenta lēmuma karalim Čārlzam I nocirta galvu. Kopš tā laika par absolūtismu Anglijas karalistē runāt vairs nevar.
Francijas karalistē absolūtisms veidojās ilgstošā politiskās attīstības procesā un nostiprinājās tikai 17. gadsimta vidū, pēc tam, kad 16. gadsimta sākumā tika pabeigta mūsdienu Francijas teritorijas iekarošana. Šarla VIII (1483.-1498.) un Luija XII (1498.-1518.) laikā sāk izteikti iezīmēties valsts centralizācijas tendences. Vienlaicīgi monarhi sāka retāk sasaukt ģenerālštatus. 16. - 17. gadsimtā monarha varu tā nopietni varēja ietekmēt vienīgi Parīzes parlaments - augstākais likumdošanas un tās kontroles institūts.