Teorija

Dabā sastopamos gadalaikus – pavasari, vasaru, rudeni un ziemu, kas atkārtojas nemainīgā secībā, sauc par gadskārtu. Gadskārtā esošos svētkus dēvē par gadskārtu ieražām.
Atceries  ģimenes godi bija krustabas, vedības un bedības.
 
Šīm pārmaiņām gada no gada atkārtojoties, veidojas mūsu latviskā gadskārta ar saviem svinamajiem svētkiem.
 
Pār gadskārtu Jānīt’s nāca
Savus bērnus apraudzīt.
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja?

 
Latviešu tautas dziesma stāsta, ka "pār gadskārtu" mūs apciemot nāk Jānis (domāts – Jāņu diena). Tas nozīmē, ka mēs Jāņus svinam nemainīgi katru gadu. Tie ir latviešu gadskārtu svētki.
 
Atbilstoši 4 gadalaikiem, latviešiem ir 8 gadskārtu ieražas (8 svētki, kas saistīti ar gadalaiku maiņu) – katrā gadalaikā divas.
 
Izpēti gadskārtu attēlojumu zīmējumā!
  
gadskārtu attēls.svg
 
Gadskārtu ieražas dēvē arī par saulgriežiem jeb saulstāvjiem, jo pirms un pēc saulgriežiem Saule vairākas dienas gandrīz nemaina savu maksimālo augstumu virs horizonta. Vairākas dienas tā
it kā "stāv uz vietas".
Visiem gadskārtu svētkiem kopīga ir gatavošanās tiem. Piemēram, mājas un sētas pušķošana, īpaša, tieši šai gadskārtai raksturīga mielasta gatavošana, svinēšana – svētku apģērbu uzvilkšana, atbilstošu rituālu izpildīšana, rotaļās iešana, dziedāšana un noslēgumā – svētku “pavadīšana”.
 
Neatņemama latviešu gadskārtu ieražu tradīcija ir dziedāšana. Dziesma ir kā sastāvdaļa rituālam, kura laikā cilvēkam ir iespēja kļūt labākam, attīrīties un mainīties. Tā apdzied darbu, dzīvi, dzīves godus, tikumus un netikumus, priekus un bēdas – katrā gadskārtā ar saviem vārdiem un nozīmi.

Daži latviešu gadskārtu svētki ir savijušies kopā ar kristīgajiem svētkiem baznīcā.
Ziemas saulgrieži – Ziemassvētki
Ziemas saulgriežus svin, kad nakts ir visgarākā un diena visīsākā – 20. vai 21. decembrī.
Ziemassvētki ir ne vien tradicionālie, proti, pagāniskie, svētki, bet Ziemassvētki vairākās reliģijās ir arī baznīcas svētki.
Kristīgajā tradīcijā Ziemassvētkos svin Dieva Dēla – Jēzus Kristus piedzimšanu.
24. decembris – Ziemassvētku vakars, 25. decembris – Pirmie Ziemassvētki, 26. decembris – Otrie Ziemassvētki.
Advente ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kas sākas no ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem.

Ziemas saulgriežu laikā lauku darbu intensitāte ir vismazākā un ļaudis pulcējās, lai vakarētu.
Vakarēšana ir sena latviešu tautas sadzīves tradīcija, kad ļaudis ziemas vakaros sanāca vienkopus istabā gan strādāt, piemēram, sievas darināja dažādus rokdarbus, gan atpūsties – stāstītu un klausītos stāstus, pasakas, minētu mīklas, dziedātu un dejotu.
 
Visplašāk pazīstamā Ziemas saulgriežu tradīcija ir ķekatās iešana.
Ķekatu laiks latviešu gadskārtā ir no Mārtiņiem līdz Meteņiem, bet visintensīvāk ķekatu izdarības notiek ap Ziemassvētku laiku.
Neatņemama svētku sastāvdaļa ir dziesmu dziedāšana. Ziemas saulgriežu dziesmas var atpazīt pēc tajās dziedātajiem refrēniem «kaladū, toldaro, totari». Dažām ieražu dziesmās ir raksturīgi piedziedājumi, pēc kuriem nekļūdīgi var noteikt to piederību pie noteiktiem gadalaikiem – noteiktiem gadskārtu ieražu svētkiem. Ieražu svinēšanā piedalās daudz ļaužu – ģimene, saime, kaimiņi, tādēļ arī ieražu dziesmas ir pulkā dziedamas.
Refrēns – nemainīgs vārds piedziedājumā, piemēram, aijaijā; trallallā; ramtairīdi u.c. Šim vārdam pēc būtības nav nekādas nozīmes. Taču tas var norādīt, kurās gadskārtu ieražās dziesma tiek dziedāta, piem., refrēns “kaladū” norāda uz Ziemas saulgriežu dziesmu, taču refrēns “līgo” piederēs vasaras saulgriežu dziesmām.
Meteņi
Meteņi / Meteņdiena ir latviešu gadskārtu svētki, kas tiek svinēti 6. februārī.
Meteņi ir nosacīts viduspunkts starp Ziemassvētkiem un Lieldienām jeb ziemas un pavasara saulgriežiem. Tie iezīmē ziemas beigas un pavasara tuvošanos.
Pavasara saulgrieži – Lieldienas
Lielā diena, Lieldiena, Lieldienas – tie visi ir apzīmējumi, kas dainās lietoti pavasara saulgriežu svētku apzīmēšanai. Lielā diena tiek svinēta tad, kad pirmo reizi šajā gadā diena ir kļuvusi garāka par nakti. Lieldienu svinēšanā svarīga vieta ir saullēkta sagaidīšanai tieši saulgriežu rītā, tās svin par godu pavasara un saules atnākšanai.
Lieldienas katru gadu svin citā datumā, no marta beigām līdz aprīļa 2. pusei, jo tas ir atkarīgs no pilnmēness datuma.
Lieldienas, tāpat kā Ziemassvētki, ir savijušies ar kristīgajām tradīcijām. Piemēram, nedēļu pirms Lieldienām ir Pūpolsvētdiena. Tā tikusi atzīmēta arī latviskajās tradīcijās, kad viens otru nopēra ar pūpoliem, teikdami vārdus: “Apaļš kā pūpols, vesels kā rutks, slimība ārā, veselība iekšā!”. Pūpolsvētdienu svin kristīgajā baznīcā, atzīmējot Jēzus Kristus iejāšanu Jeruzalemē un viņa sagaidīšanu ar palmu zariem.

Kristīgajās tradīcijās, saskaņā ar Bībeles Jauno Derību, Zaļajā ceturtdienā notika pēdējais vakarēdiens – Jēzus Kristus pēdējā maltīte kopā ar apustuļiem pirms krustā sišanas. Lielajā Piektdienā piemin Jēzus Kristus krustā sišanu un viņa nāvi Golgātā. Lieldienās kristīgā baznīca svin Jēzus Kristus augšāmcelšanos.

Viens no svarīgiem Lieldienu rituāliem – gan latviskajās, gan kristiešu tradīcijās – ir saistīta ar olām. Tās tiek dēvētas par dzīvības simbolu. Līdzās tām svarīgs Lieldienu rituāls ir šūpošanās.
 
Senos laikos jaunas meitas devās dziedāt kalniņā jaukos un klusos vakaros. To sauca par rotāšanu, jo pavasarim veltītajās dziesmās refrēns ir vārds "rotā".
 
Noskaties fragmentu no latviešu kinofilmas "Īsa pamācība mīlēšanā", kurā redzamas Lieldienu svinēšanas tradīcijas un dzirdama latviešu tautasdziesma "Šūpojiesi, tautu meita".
 
Ūsiņi / Jurģa diena
Ūsiņi / Jurģa diena ir seni latviešu pavasara svētki, kas arī sakrīt ar kristīgās baznīcas svētkiem – Svētā Jura dienu 23. aprīlī.
Latviskajā gadskārtā šo dienu dēvē divējādi – par Ūsiņa dienu vai arī par Jurģa dienu jeb Jurģiem. Dabā tā iezīmē viduspunktu starp pavasara saulgriežiem (Lieldienām) un vasaras saulgriežiem (Jāņiem).

23. aprīlis jeb Jurģa diena jau izsenis bija nomas un darba līguma izbeigšanas diena, tādēļ šajā dienā kalpi un nomnieki varēja doties strādāt no vienas saimniecības uz citu. Ar to izskaidrojams arī mūsdienās nereti lietotais pārcelšanās apzīmējums – Jurģi.
Vasaras saulgrieži
Vasaras saulgriežus – svin brīdī, kad ir visgarākā diena un visīsākā nakts. Tas sakrīt ar 20. – 22. jūniju.
Šos svētkus mēdz saukt arī par saulstāvjiem, jo šajā brīdī (tāpat kā ziemas saulgriežos) saule vairākas dienas ļoti minimāli maina savu pozīciju. Saulgriežu laikā daba ir pilnā plaukumā un saule visdāsnāk dāvā savu enerģiju, tamdēļ šajās dienās plūktajām zālītēm ir visdziedinošākais spēks. Latvijas īsā vasara ir sasniegusi savu ziedēšanas pilnību. Zemkopim pirms Jāņiem pabeigti aršanas, sēšanas un ravēšanas darbi, bet pēc Jāņiem jau sākas ražas novākšanas laiks, kuru ievada siena pļauja.

Dabas spēka pilnās Jāņu zāles tiek pītas vainagos un kārtotas pušķos. Vainagus liek galvā visi svinību dalībnieki. Meitām un sievām piederas puķu vainagi, puiši tos darina no ozola lapām. Ar jāņuzālēm, meijām pušķo istabas, klētis, laidarus, akas, dzirnavas un citas zemnieka dzīvē nozīmīgas vietas, ar vainagiem grezno ganāmpulkus. Jāņu svinēšana nav iedomājama bez jāņugunīm, kas tiek iekurtas pirms saulrieta Zāļu vakarā un kurinātas līdz saullēktam Jāņu rītā. Jāņu svinībām saimniece sien sieru, bet saimnieks dara alu.

Mūsdienās, lielākoties, mēs svinam Līgo dienu (Zāļu dienu) 23. jūnijā (šajā dienā Līgām ir vārda diena) un Jāņu dienu 24. jūnijā (šajā dienā vārda dienu svin Jāņi). Šāda svinēšanas laika nobīde ir kristīgās baznīcas nopelns – piesaistot Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24. jūnijā.

Bez pieminētajiem vasaras saulgriežu rituāliem, dziedāšana jeb līgošana ir neatņemama šo svētku tradīcija, kas jāturpina visu nakti līdz saules lēktam. Vasaras saulgriežu dziesmas sauc par līgotnēm, jo tām ir raksturīgs refrēns “līgo”. Tās dzied pie Jāņu uguns, vai arī līgojot iet no mājas uz māju.
Līgotnēs apdzied Sauli, Jāņa tēvu, Jāņa māti un jāņabērnus – visus svētku dalībniekus. Apdziedāta tiek katra svinību norise, situācija un tai piederīgās lietas. Līgošanu var sākt divas nedēļas pirms Jāņiem un turpināt līdz Pēteriem (29. jūnijs). Līgotnes Latvijā ir bijušas un ir ļoti izplatītas – to skaits ir daudz lielāks nekā visām pārējām gadskārtu ieražu dziesmām kopā.
 
Noklausies postfolkloras grupas "Iļgi" izpildījumā latviešu tautasdziesmu "Sit, Jānīti, vara bungas" ar pieminēto refrēnu "līgo".
 
Māras diena
Māras diena ir seni latviešu svētki, kas veltīti senlatviešu dievībai Mārai un tikuši svinēti 15. augustā.
Šī diena iezīmē viduspunktu starp Jāņiem – vasaras saulgriežiem un Miķeļiem – lielajiem rudens svētkiem.
 
Arī šai dienai ir saistība ar kristietību – apvienojot Māru ar Jaunavu Mariju, kurai veltītos svētkus (Marijas Debesbraukšanas dienu) atzīmē 15. augustā.
Rudens saulgrieži – Miķeļi
Miķeļi / Miķeļdiena ir latviešu rudens saulgrieži, ko svin 29. septembrī.
Tad dienas un nakts ilgums ir vienāds (tāpat kā Lieldienās). Tie saistās ar rudens ražas ienākšanos. Līdz Miķeļiem visām labībām jābūt savāktām zem jumta un dārziem nokoptiem, jo pēc Miķeļiem varēja sākties ziema.

Svētku latviskais nosaukums ir apjumības jeb appļāvības, jo šajā dienā pēdējo reizi pļāva labību.
 
Ar Miķeļiem sākas veļu laiks, kas beidzas Mārtiņos.
 
Rudens laikam nav īpaši raksturīgu dziesmu, arī ieražu svinēšanai nav vairs tā spēka, kas citos saulgriežos. Rudenī dziedāja dažādu kopīgu darbu gaitā un mājās ejot, tāpat arī appļāvības, apkūlības, apjumības un citas dzīres svinot. No kopīga darba dziesmām visvairāk uzglabājušās ir kūlēju, malēju un vērpēju dziesmas.

Pēc Apjumībām vai citviet pēc Miķeļiem sākas klusais veļu laiks. Tad sētās nāk ciemoties veļi mirušo gari, lai pārlūkotu saimes dzīvi un svētītu tālākajai dzīves un darba gaitai. Tiem rīkoja īpašus veļu mielastus rijās, pirtīs vai istabā.
Mārtiņi
Mārtiņi / Mārtiņdiena, arī Apkūlības ir seni latviešu ziemas sagaidīšanas svētki. Tie sakrīt ar kristīgās baznīcas dienu par godu Svētajam Mārtiņam 10. novembrī.
Mārtiņi tiek uzskatīti par saimnieciskā gada noslēgumu. Tā iezīmē viduspunktu starp rudens saulgriežiem (Miķeļiem) un ziemas saulgriežiem (Ziemassvētkiem). Mārtiņos beidzās pieguļas un ganu laiks, kā arī noslēdzas veļu laiks – klusais laiks ir beidzies, nu var maskoties, dziedāt, dejot un svinēt svētkus.
  
Mārtiņos sākas ķekatās iešanas laiks, kas noslēdzās Meteņos, 6. februārī.

Dziesmas un rotaļas šajā dienā ir īpaši svarīgas, jo tad ķekatnieki jeb budēļi, arī Mārtiņbērni dodas no sētas uz sētu, dzied, iet rotaļās, joko un mielojas ar saimnieku sarūpētajiem labumiem.