Teorija

Latviešu tradicionālie svētki iedalās divās grupās: gadskārtu ieražas un ģimenes godi.
Godi ir svinības, svētki. Vārds “godi” ir saistīts ar svētkiem ģimenē: kristības, kāzas un bēres.
Visas dienas man zināmas,
Trīs dieniņas nezināmas:
Dzimstamā, mirstamā,
Tautiņās ejamā.

Latviešu ģimenes godiem: krustabām (krustībām), vedībām (kāzām) un bedībām (bērēm) ir svarīga nozīme tautas un nācijas identitātes saglabāšanā, kā arī tie pieder pie kultūras nemateriālā mantojuma. Ģimenes godi ir plaši aprakstīti un apdziedāti dainās. Caur tām mēs varam uzzināt par ģimenes svētku nozīmi un svinēšanas tradīcijām senos laikos.
Krustabas
Krustabas jeb krustības (baznīcā – kristības) bija pirmais lielais mūža gods, jaundzimušā bērniņa pirmie lielie svētki, kurā viņam tika dots vārds. Vārda došana apliecināja bērna uzņemšanu dzimtā.
 
Latviešiem krusts jau kopš tālas senatnes ir svētības, aizsardzības un patvēruma zīme. Nosaukums “krustabas” (arī “krustības”) ir saliktenis, kas atvasināts no vārda “krusts”, tāpat kā vārdi “krusttēvs, krustmāte, krustdēls, krustmeita, krustbērns”. Tie atspoguļo šo godu raksturīgāko iezīmi: zvērot pret krustu, kūmas (krustvecāki) solās sargāt bērnu.
 
Dalībniekiem, kuri piedalījās krustabās, tika doti apzīmējoši vārdi:
 
Apzīmējošais vārdsSkaidrojums
pādekrustāmais bērns
dižais kūma jeb vedējskrusttēvs
dižā kūma, vārda kūma jeb vārda došanas kūmakrustmāte
nesējīšabērna nesēja, aukle
mazās kūmas jeb sānu kūmasciti radi
liecinieki jeb krustabniekipārējie krustabu viesi
māte un tēvskrustāmā bērna vecāki
 
Kas tur spīdi, kas tur mirdzi
Aiz tiem bērza krūmiņiem?
Kūmas nesa krustdēliņu,
Zelta roze rociņā.
 
Krustabu paražu galvenie izpildītāji ir dižie kūmas – krusttēvs un krustmāte. Viņu izvēlē vecākiem īpaši jāpiedomā. Ja dzīvē bērns zaudē vecākus, dižie kūmas kļūst par bērna aizbildņiem, viņiem ir jāaizstāj vecāki un labvēlīgi jāietekmē bērna augšana un nākotne. Raksturīgākās kūmu paražas: krustabās viņi velk greznas un kuplas drēbes, liek rakstainu villaini. Laba vēlējumi mijas ar daudzām simboliskām izdarībām, piemēram, pādes dīdīšana.
Pādes dīdīšana ir krustabu deja, kuru izpilda kūmas ar pādi rokās. Dīdīšanai ir rituāla nozīme, kuru dejojot pādītei iedīda labu tikumu.

Krustabas svin divas dienas. Otrā krustabu dienā kūmas gādā bērnam šūpuli. Blakus praktiskajai šūpuļa nepieciešamībai, šajā darbībā ir arī rituāla iezīmes: pirms vārda iedošanas bērns ir bez kādām tiesībām, bet pēc krustīšanas viņam ar šūpulī likšanu ierāda vietu dzimtas kopībā.
Vedības
Vedības jeb kāzas ir ceremonija, kuras laikā starp vīrieti un sievieti tiek noslēgta laulība. Ar vedībām tiek iezīmēts jauns posms cilvēka dzīvē, kad no neprecēto kārtas pāriet jaunā – precēto – kārtā. Pirms kāzām vīrieti sauc par līgavaini, sievieti – par līgavu. Pēc kāzām viņi attiecīgi pārtop par vīru un sievu.
 
Vissenākais sievas iegūšanas veids bija līgavas zagšana. Zadzēji – līgavaiņa radi un draugi – centās pēc iespējas ātrāk aizvest prom nolūkoto meitu, bet meitas radinieki centās viņus panākt. No šī rituāla arī cēlušies apzīmējumi “vedēji” – nolūkotās meitas aizvedēji un “panāksnieki” – meitas radi, kuri centās viņus panākt. Vēlāk zagšanas rituālu aizstāja līgavas pirkšana par naudu, tā it kā atlīdzinot vecākiem par meitas audzināšanu un turpmākā darbaspēka zaudējumu. Līgavas pirkšanā svarīga loma bija abu dzimtu vīriešiem. Meitas radiniekus dēvēja par bāliņiem, bet puiša radiniekus – par tautām vai tautiešiem. Bet pašu puisi par tautieti vai tautu dēlu. Pēc kāzām vīrs savai sievas mātei ir znots, bet sieva savai vīra mātei ir vedekla.
 
Dziedādamas tautas veda
Vainadziņa vijējiņu.
 
Veids, kā vēl senos laikos apņēma sievu, bija saderēšana. Meitas un puiša vecāki savstarpēji novērtēja ģimeņu turību, sociālo stāvokli, meitas un puiša tikumus. Iespējamajam jaunajam pārim šajā procesā izšķirošu lēmējtiesību jaunajiem nebija, taču nu jau arī viņi kļuva par darījuma un līguma slēgšanas dalībniekiem. Kad abas puses ar līgumu bija apmierinātas, darījumu vainagoja kāzas.
 
Kāzas visos laikos pamatā ir bijis priecīgs notikums. Senos laikos tās biežāk svinēja rudenī, kad novākta raža un apdarīti lielie lauku darbi. Dziesmas ir bijušas neatņemama šo godu sastāvdaļa. Tomēr – ne vienmēr tās ir bijušas līksmas, jo jaunajai sievai nākas šķirties no savas ģimenes, turklāt nav zināms, vai nākotne būs tik gaiša kā cerēts.
 
Noklausies P. Dambja cikla "Danču dziesmas" pirmo dziesmu "Precību dancis" jauktajam korim un instrumentālajam ansamblim.
 
Bedības
Bedības jeb bēres. Latvieši miršanu uzskata par dabisku norisi cilvēka dzīvē. No miršanas nebaidās, jo to saprot kā pāreju no dzīves šai saulē uz dzīvi tā sauktajā Viņsaulē, Aizsaulē, Aizmūžā, Debesu valstībā, Paradīzē jeb Veļu valstībā. Tas ir kā turpinājums šai dzīvei. Bedības jeb bēres ir arī pēdējais mūža gods cilvēkam.
 
Latvieši ticēja, ka cilvēks sastāv no auguma, dvēseles un veļa. Augums pēc nāves tiek nodots Zemes Mātei Mārai un viņas gādībā tas sairst un pārvēršas citās vielās. Dvēsele ir cilvēka garīgā daļa, kas atgriežas pie Dieva. Veļi ir mirušo cilvēku gari (sauc arī par dvēselēm), kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Ja citās reliģijās mirušo gari – veļi izraisa bailes, tad latviešu ticībā tā nav. Tautā ir zināms veļu laiks – starp Miķeļiem (29. septembris) un Mārtiņiem (10. novembris), kad saimnieks ar saimi aicināja mājās ciemoties mirušo piederīgo veļus un sarīkoja tiem svinīgu mielastu. Arī mūsdienās mēs pieminam aizgājušos tuviniekus, radus un draugus, apmeklējot kapsētu Mirušo piemiņas dienā vai Svecīšu vakarā.
 
Visos latviešu godos muzicēšanai – dziedāšanai bez un ar tautas instrumentu pavadījumu, dejošanai, muzikālo rotaļu iešanai – ir bijusi ļoti nozīmīga vieta. Arī skumjajā notikumā – bedībās ir skanējušas dziesmas, tā raidot mirušā dvēseli uz garu pasauli. Jau bedību priekšvakarā nelaiķa mājā ieradās tuvāki un tālāki radi un paziņas. Tad notika vāķēšana – dziedāšana pie nomirušā un dažos gadījumos pat rotaļās iešana. Vāķēšanā parasti dziedāja psalmus un svētās dziesmas.
 
JŪDZAT BĒRUS, JŪDZAT RAUDUS.png