Godu balss
Mūzika ir vienmēr bijusi nozīmīga gan latviešu ģimenes godu, gan gadskārtu ieražu sastāvdaļa.
Pats svarīgākais dziedājums visos latviešu godos ir bijusi godu balss.
Pats svarīgākais dziedājums visos latviešu godos ir bijusi godu balss.
Godu balss ir teiktā tipa melodija, kuru zina visi dalībnieki. Tajā melodiju un ritmiku ietekmē runas plūsma – dziedoši izrunāts teksts.
Ar šo melodiju izdzied visas ceremoniālās dziesmas. Folkloras vācēji zina stāstīt, ka ar kādu konkrētu melodiju esot dziedātas visas dziesmas kāzās. Šī melodija tad arī ir attiecīgā ciemata, novada godu balss. Dažādos novados godu balsis ir dažādi, taču parasti tie pieder teicamo, nevis dziedāto dziesmu tipam.
Pēc melodijas veida latviešu tautas dziesmas iedalās:
- teicamās dziesmas (pusrunājamās, pusdziedamās, deklamējošās jeb rečitatīvās);
- ziedamās jeb liriskās dziesmas.
Balsis bieži dziedāja daudzbalsīgi. Parasti šo dziedājumu uzsāk solists – saucējs vai teicējs. Viņam ir ļoti skanīga balss, kā arī zināmas daudzas melodijas un vārdi, jo teicējs vienīgais iesāk jaunu pantu vai jaunu dziesmu. Pēc saucēja jeb teicēja nodziedātām 2 tautas dziesmas rindiņām dziedāšanā iesaistās locītājas – atkārtojot teicējas tekstu. Reizē pievienojas pārējie dziedātāji – vilcēji, kuri pavada solistu, dziedādami gari vilktu skaņu – burdonu. Šādu dziedājuma veidu sauc par burdona daudzbalsību, kas ir ļoti sens dziedājuma veids Latvijā. Burdona daudzbalsībā dzied teicamā tipa dziesmas.
Ieskaties burdonam veltītajā festivālā:
Godu balsu lieto dažādās svinībās, taču parasti ar to sagaida svinību viesus, aicina tos namā un pie galda, dzied svētības, laimes vēlējumus, izsaka pateicības. Godu balsu lieto apdziedoties vai apdziedot. Godu balsi ir “teiktās melodijas” – pa pusei runa, pa pusei dziesma, ko sauc arī par rečitatīvu.
Apdziedāšanās
Apdziedāšanāsir humoristiska un labvēlīga 2 pušu ķircināšanās caur dziesmu. Tā ir muzikāla izzobošana un izjokošana. Tā ir labvēlīga, ar humoristisku uz vietas izdomātu tekstu veidota divu pušu vārdu spēle.
Apdziedāšanās ir tā kā divu pušu sacensība, kuras latviešiem nav trūcis ne kāzās, ne citos svētkos un kopā sanākšanas reizēs. Tā ir iecienīta un sevišķi izkopta paraža. To var dēvēt arī par karikatūru dziesmā.
Dziesmas vārdos tiek īpaši izceltas, pārspīlētas darbību vai cilvēku īpašības.
Apdziedāšanās parasti notiek starp pretējām pusēm: vedējiem un panāksniekiem, puišiem un meitām, sievām un meitām, kaimiņiem. Apdziedoties sadalās divās grupās un pārmaiņus apdzied pretējās puses dalībniekus.
Apdziedamās dziesmas ir gadījuma dziesma. To vārdi tiek domāti tikai konkrētam gadījumam, situācijai vai personai (piemēram, kādos svētkos jauni puiši ar uz vietas domātiem vārdiem apdzied jaunas meitas. Un meitenes, arī ar pēkšņi izdomātiem vārdiem, apdzied atpakaļ puišus).
Jāņos apdzied jāņabērnus un tās sētas ļaudis ar saimniekiem, kur notiek līgošana vai kur līgotāji iet garām. Apdzied laukus, lopus un visu pasauli. Dzied par meitas vai puiša izskatu, paveiktiem vai saimnieku neizdarītajiem darbiem un tikumiem. Apdziedot izdomā vārdus par kādu, kurš palaidies slinkumā vai kļuvis nevīžīgs, atstājot dārzu neizravētu vai sētu neizslaucītu. Apdziedāšanās starp pretējām pusēm nekad nav ļauni vai aizvainojoši veidota.
Izlasi latviešu apdziedāšanās četrrindi:
Dižens puisis melnu muti
Guļ celiņa maliņâ.
Dod, Dieviņ, siltu sauli,
Būs mušām barībiņa.
Guļ celiņa maliņâ.
Dod, Dieviņ, siltu sauli,
Būs mušām barībiņa.
Dainā teikts, ka puisis ir gan dižens, taču viņam ir melna mute. “Melna mute” ir apdziedāšanās dziesmas ķircinošie vārdi.
Izlasi latviešu apdziedāšanās dziesmu precībās:
Atceries – panāksnieki bija līgavas – jaunās sievas radi.
Atceries – panāksnieki bija līgavas – jaunās sievas radi.
Ūja, vilki, ūja, zvēri,
Kādi bija panāksnieki!
Citam acis kā āboli,
Citam ausis kā lemeši.
Izceltie vārdi “acis kā āboli”, “ausis kā lemeši” ir apdziedāšanās dziesmas zobgalīgie vārdi.
Nava visi cieminieki,
ar zirgiem sabraukuši,
Cits ar cūku, cits ar kazu,
Cits ar sievas sprēslenīcu.
ar zirgiem sabraukuši,
Cits ar cūku, cits ar kazu,
Cits ar sievas sprēslenīcu.
Tautasdziesmā ķircina viesus, ka viņi neesot atbraukuši ar zirgiem, bet gan “ar cūku, ar kazu, ar sievas sprēslenīcu”.
Dziesmas noslēgumā apdziedātais parasti tiek paslavēts vai uzmundrināts, novēlot izdošanos visās dzīves gaitās.
Dziesmas dēļ sveši ļaudis ienaidiņa neturiet!
Dziesma mana kā dziedāta, nav tā mana sarakstīta.
Dziesma mana kā dziedāta, nav tā mana sarakstīta.
2009. gadā Suitu kultūrtelpa tika iekļauta UNESCO Pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā!
Ieklausies, kā Suitu sievas apdzied diriģentu Intu Teterovski:
Apdziedāšana
Īpašs apdziedāšanas veids ir apdziedāšana (ne – apdziedāšanās).
Apdziedāšana ir situācija, kuras laikā īpaši uzaicinātas apdziedātājas tiek lūgtas apdziedāt svinību viesus (atceries – apdziedoties ir iesaistītas 2 pretējas puses).