Teorija

Folklora
Ikdienā cilvēki bieži lieto vārdus “tautas mūzika” vai “tautas deja”, uzskatīdami, ka tā dēvē tikai tos skaņdarbus, kurus tālā senatnē radījuši nezināmi autori. Skaņdarbi, kuri cilvēku atmiņās un mutvārdos atceļojuši līdz mūsdienām. Tomēr tautas dziesma un tautas deja ne vienmēr radusies senatnē. Arī mūsdienās var rasties tautas mūzika.
Par tautas mūziku dēvē skaņdarbus, kuri radīti pēc tajā ciemā, novadā, valstī raksturīgām muzikālām tradīcijām. Tādi, kuri tiek izpildīti, atbilstoši tās tautas tradīcijām un paražām.
Vācu domātājs Johans Gotfrīds Herders 18. gs. radīja jēdzienu “tautas dziesma,” bet angļu pētnieks Viljams Toms 19. gs. tautas tradīcijas sāka apzīmēt ar vārdu “folklora”.
 
Mūsdienās “tautas mūziku” un “folkloru” dēvē arī par tradicionālo mūziku.
Par tradicionālo mūziku sauc dziesmas un dejas, kas dziedātas un spēlētas no paaudzes paaudzē. Kas ir saglabājušās galvenokārt mutvārdu formā. Tautas mūzika, tradicionālā mūzika un folklora ir viens un tas pats.
Tradicionālajai mūzikai raksturīgs:
  • Cilvēki to apgūst mutvārdos  neizmantojot pierakstus, bet skatoties un klausoties iemācās no otra muzikanta;
  • Tā balstās uz vietējām muzikālām tradīcijām (skaņkārtām, ritmiem u.c.);
  • To spēlē, pārsvarā izmantojot tādus mūzikas instrumentus, kas radušies attiecīgajā zemē;
  • To izmanto vietējās sadzīves tradīcijās (piemēram, ģimenes godos).
  • Tā ir plašas iedzīvotāju grupas mūzika, kas ir tieši atkarīga no viņu dzīvesveida un ir nesaraujami saistīta ar tradīcijām.
  • Tradicionālā mūzika – tā ir gadskārtu un ģimenes godu muzikālā sastāvdaļa.
Latviešu folkloras mantojums ir ļoti bagāts.
 
Folklora ietver gan tautas mutvārdu daiļradi (tautasdziesmas, pasakas, teikas, anekdotes, nostāstus u.c.), gan tautas mūziku, dejas un rotaļas, gan tautas drāmu, mitoloģiju, rituālus, paražas, lietišķo mākslu, arī celtniecību u.c. Folklora iemieso visu tautas uzkrāto pieredzi, tradīcijas, ideālus un pasaules uzskatus.

Blakus nerimstošam darbam mūsu senču dzīvē, liela nozīme tika ierādīta arī dziesmām, dejām un ieražām. Tradicionālā muzicēšana ir saistīta ar senajiem gadskārtu svētkiem, nozīmīgiem notikumiem cilvēka dzīvē un ikdienas darbiem. Folklora ir kolektīva daiļrade, kuru radīja nevis viens, bet daudzi cilvēki. Pārmantojot – pārstāstot no paaudzes paaudzē dziesmas, dejas un citus sacerējumus, tie tiek pārveidoti. Tā izveidojas, piemēram, vienas un tās pašas dziesmas dažādi varianti.
Ar ģimenes, gadskārtu un darba ieražām cieši saistīts ir folkloras senais muzikālais slānis – burdona daudzbalsība. Tajā saucēja jeb teicēja dainu tekstus izdzied šaurā melodijas apjomā, t. s. teikto, rečitējošo melodiju. Viņai pievienojas locītājas, atkārtojot tekstu, bet vilcējas, dzied vienu gari vilktu skaņu. Burdona daudzbalsībā melodiju un ritmu nosaka runas plūsma.
Kopš seniem laikiem latvieši ir dziedājuši acappella (bez instrumentāla pavadījuma) vai arī līdzi spēlējot mūzikas instrumentus. Tos zemnieki gatavoja no materiāliem, kas bija pieejami viņu ikdienā un apkārtnē. Latvijā bija pazīstamas gandrīz visas akustisko instrumentu grupas.
 
Populārākie latviešu tautas mūzikas instrumenti:
  
Etnogrāfiskā jeb mazā kokle
Kokle2 baltharmonia.lv.png
  
Cītara
Cītara baltharmonia.lv.png
 
Vijole
shutterstock_758600380_vijole.jpg
 
Dūdas
Dūdas Autors-Aleksandrs Okonovs.png
 
Stabule
Stabule Autors-Aleksandrs Okonovs.png
 
Āžrags
Āžrags Autors-Aleksandrs Okonovs.png
 
Bungas
bungas.png
 
Klabatas
Klabatas folklora.lt.png
 
Trijstūris
Trijstūris 1.png
 
Trīdeksnis
trīdeksnis.png
  
Akustisks mūzikas instruments  mūzikas instruments bez skaņas elektroniska pastiprinājuma.
 
Dažas no latviešu folkloras kopām: “Skandenieki”, “Budēļi”, “Senleja”.
 
Ar folkloru saistīti festivāli Latvijā:
  •  Bērnu un jauniešu folkloras festivāls “Pulkā eimu, pulkā teku”;
  • Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”;
  • Starptautiskais masku tradīciju festivāls;
  • Ziņģētāju un stāstnieku vakars;
  • Ģikšu danču nakts;
  • Etno-eko festivāls “Sviests”;
  • Tradicionālajiem instrumentiem veltīts festivāls ir “Dzīvā mūzika
Postfolklora
Postfolklora – folkloras mūsdienīga interpretācija.
Interpretācija – atveidošana, atklāšana.
Postfolklora ir mūzikas žanrs, kas ir radies no tradicionālās tautas mūzikas. Tās pamatā ir folklora, kura laika gaitā sajaukusies ar mūsdienu mūzikas žanriem. Postfolklora ir mūzikas žanrs, kurā tautas mūzika tiek izpildīta mūsdienīgā manierē. Piemēram, tautasdziesmas pavadījumā līdzās tautas mūzikas instrumentiem tiek spēlēti arī elektroniskie mūzikas instrumenti. Šādā izpildījumā senā tautasdziesma iegūst mūsdienīgu skanējumu.
Latvijā par postfolkloras žanra aizsācējiem dēvē 1981. gadā izveidojušos mūzikas grupu "Iļģi", kas etniskās mūzikas skanējumu apvieno ar elektroniskajiem mūzikas instrumentiem.
 
Noklausies latviešu tautasdziesmu "Tautiešami roku devu" postfolkloras grupas "Iļģi" izpildījumā:
 
 
Noklausies latviešu tautasdziesmu "Saule brida miglājos" postfolkloras grupas "Iļģi" izpildījumā:
 
 
Noklausies latviešu tautasdziesmu "Raganu nakts" (ar ietvertu refrēnu "līgo") mūsdienu tautas mūzikas grupas "Tautumeitas" izpildījumā: