Par vektora a→ reizinājumu ar skaitli k sauc vektoru b→, kuram b→=ka→ un turklāt:
1) ja k>0, tad vektori a→ un b→ ir vienādi vērsti;
2) ja k<0, tad vektori a→ un b→ ir pretēji vērsti.
Ja k=0, tad b→=0 un tātad b→=0→ (jo nulles vektors ir vienīgais vektors ar garumu 0).
 
Piemērs:
Vektors 2a→ ir divreiz garāks par vektoru a→ un ir vērsts tādā pašā virzienā.
Piemērs:
Vektors −a→3 jeb −13a→ ir trīs reizes īsāks par vektoru a→ (jeb ar garumu, kas ir trešā daļa no vektora a→ garuma) un vērsts pretējā virzienā.
Piemērs:
1) Jebkuru vektoru sareizinot ar nulli, iegūst nulles vektoru: 0⋅b→=0→.
2) Reizināšana ar 1 neko nemaina: 1c→=c→.
3) Sareizinot vektoru ar −1, sanāk tā pretējais vektors, jo mainās tikai tā virziens (uz pretēju): −1d→=−d→.
 
Svarīgi!
Ja vektors a→ ir kolineārs nenulles vektoram b→, tad eksistē tāds skaitlis k, ka a→=kb→.
Tā absolūto vērtību aprēķina šādi - k=a→b→ (sekas vienādībai b→=ka→), bet zīmi nosaka no abu vektoru savstarpējā vērsuma (ja vienādi vērsti, tad pozitīva, ja pretēji vērsta - negatīva).
 
Piemērs:
Vektors a→ ir divreiz garāks par nenulles vektoru b→. Jāatrod tāds k, ka a→=kb→.
k=a→b→=2, tātad iespējamās vērtības ir k1=2 un k2=−2.
 
Ja šie vektori būtu pretēji vērsti, tad derētu tikai negatīvā vērtība. Ja vienādi vērsti - tad pozitīvā.