Beidzoties Brīvības cīņām, izpostīta bija ne tikai Latvijas rūpniecība, bet cietusi arī lauksaimniecība -
- nopostītas dzīvojamās ēkas un saimniecības ēkas: kūtis, šķūņi u.c.,
- 20% mājlopu zemnieku saimniecībās - vai nu izkauti vai nolaupīti,
- lauksaimniecības zeme tur, kur gāja frontes līnija, bija šāviņu un ierakumu izpostīta, daudzviet cilvēku dzīvību apdraudēja nesprāgušie šāviņi. (Skat. tēmu "Agrārā reforma".)
Agrārā reforma un valsts atbalsts
Agrārā reforma atrisināja jautājumu par zemes saimniekiem Latvijā - ja līdz tai lielākie zemes īpašnieki bija vācbaltieši, tad pēc reformas - Latvijas valsts pilsoņi (latvieši bija 75% no to skaita). Daudzi cilvēki beidzot bija piepildījuši sapni par savu zemi.
Svarīgi!
Lai gan lielākie ienākumi Latvijas valstij bija no rūpniecības, tomēr galvenos ieguldījumus valsts izdarīja lauksaimniecībā un izglītībā.
Lauksaimniecība kļuva par visas neatkarīgās Latvijas saimniecības pamatu.
Attēlā: Jaunsaimnieks apstrādā lauku. 20. gadi.
Jaunsaimnieki ar entuziasmu sāka darbu pie iegūtās zemes - iekopa tīrumus, nosusināja purvus, būvēja ēkas. Jau dažu gadu laikā lauksaimnieki spēja ar pārtiku nodrošināt sevi, gan arī ražot tirgum.
Lauksaimnieki saņēma no Latvijas valsts īpašu labvēlību, vispirms jau finansējuma politikā:
- viņiem bija iespējams iegūt lētus valsts kredītus;
- par zemākām cenām bija iespējams iegādāties kokmateriālus ēku būvniecībai;
- jaunsaimniecības uz 5 gadiem tika atbrīvotas no nodokļa maksāšanas;
- 1928. gadā no nodokļiem tika atbrīvoti visi lauksaimnieki;
- tika atbalstīta kooperācija lauksaimniecībā - apvienošanās biedrībās. 1929. gadā darbojās jau 385 lauksaimniecības biedrības, piemēram, piensaimnieku biedrības, meliorācijas biedrības u.c.
Agrārās reformas rezultāti
- 1932. gadā pilnīgi tika pārtraukts graudu imports.
- Zemes reforma nodrošināja ar zemi aptuveni 280 000 bezzemnieku.
- Agrārreformas rezultātā izveidojās 80 000 jaunsaimniecību.
- Laukos uzcēla un atjaunoja 440 000 ēku.
- Aramzeme palielinājās par 0,5 miljoniem hektāru un sasniedza 36% no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes.
- Strauji pieauga šķirnes mājlopu skaits.
- Paaugstinājās mehanizācijas līmenis lauksaimniecībā.
Attēlā: Baldones zemnieki pie lauksaimniecības tehnikas. 20. gadi.
Agrārreformas rezultātā samazinājās pilsētu iedzīvotāju skaits. Laukos dzīvoja aptuveni 76% no visiem valsts iedzīvotājiem.
Tā kā visi, kas vēlējās iegūt īpašumā zemi, to arī saņēma, tad drīz (jau ap 1923. gadu) kļuva redzams, ka nav, kas strādātu laukos - trūka darbaspēka. Ne visi zemes īpašnieki spēja apstrādāt savus īpašumus pašu spēkiem. Peļņā uz citiem novadiem kā laukstrādnieki devās vispirms blīvi apdzīvotās Latgales iedzīvotāji, bet drīz arī - Lietuvas un Polijas darba meklētāji.
Darbaroku trūkums nebija vienīgā problēma laukos, ar ko saskārās jaunsaimniecības.
- Lauku saimniecībās trūka mašīnu, - to iegāde nebija rentabla, jo saimniecības nebija tik lielas, lai spētu iegādāties tehniku un tās lietošana atmaksātos. Tāpēc dominēja roku darbs.
- Bija problēmas ar darbarīku, mēslojuma iegādi, - tas viss maksāja naudu, kuru daudzi jaunsaimnieki savās nelielajās saimniecībās nespēja nopelnīt.
- Ne visi jaunie zemes īpašnieki bija izglītoti pareizā saimniekošanā, ne visi bija spējīgi prasmīgi vadīt saimniecības, tāpēc tika ņemti aizvien jauni kredīti, kurus nespējot atmaksāt, saimniecības izūtrupēja. (Ūtrupe - atklāta izsole, kurā pārdod saimniecībai piederošās mantas - darbarīkus, inventāru u.c., lai aizdevējs atgūtu vismaz daļu aizdevuma. Ūtrupēs varēja piedalīties visi interesenti.)
Attēlā: Ūtrupe Piebalgā "Kalna Kaibēnos". 1929. gads.
Attēlā redzami ūtrupes dalībnieki, centrā redzami: izsolītājs, kurš piedāvā preci, un pie galda sēdošais uzskaitītājs - reģistrē, kas un par cik ir pārdots.
Pozitīvais ieguvums bija tāds, ka lauksaimniecības attīstība bija pamats pārtikas pārstrādes uzņēmumu attīstībai:
- laukos darbojās pienotavas, kas pārstrādāja piena produkciju, - gatavoja sviestu, sieru, krējumu;
- graudu malšanai darbojās dzirnavas;
- tika atvērtas cukurfabrikas, kas sekmēja cukurbiešu audzēšanu utt.
Arī ārējā tirdzniecībā lauksaimniecības ražojumi ieņēma pirmo vietu - galvenā eksporta prece bija lini, pēc tam - sviests, bekona cūkgaļa.
Par prioritāru nozari lauksaimniecību turpināja uzskatīt arī pēc K. Ulmaņa vadītā valsts apvērsuma. (Skat. Tēmu "Autoritārais režīms - saimniecība".) Tās nozīme pat pieauga - piemēram, tika ieviesti īpaši svētki lauksaimniekiem, tika popularizēta mazpulku kustība - jaunatnes pievēršana lauksaimniecībai, saimniekošana laukos tika pasludināta par latviešu nācijas pamatvērtību - to popularizēja mākslā un literatūrā.
Attēlā: Mazpulki pie skolas ēkas. Trikātas pagasts, 1938. gads.