Politiskā dzīve
Pēc neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī Latvijā darbojās Pagaidu valdība ar K.Ulmani priekšgalā un Tautas padome ar J.Čaksti priekšgalā. Šīs institūcijas nebija tautas vēlētas.
Pirmās vēlēšanas ar visas tautas līdzdalību notika 1920. gadā, tajās tika ievēlēta Satversmes sapulce, kuras uzdevums bija izstrādāt un pieņemt valsts pamatlikumu - Satversmi.
Satversmi pieņēma 1922. gada 15. februārī.
Tā noteica, ka Latvija ir demokrātiska valsts, kur vara pieder tautai.
Svarīgi!
Ievērojot pasaulē pieņemtos demokrātijas principus, Satversme noteica, ka vara tiek dalīta likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā.
Varas dalījums
Par Latvijas augstāko likumdevēja varu kļuva Saeima, kurā tika vēlēti 100 deputāti. Saeima savukārt ievēlēja Valsts prezidentu.
Izpildvara tika nodota Ministru prezidentam. Šī amata veicēju izraudzījās Valsts prezidents. Ministru prezidents izraudzījās ministrus, bet amatā ministrus apstiprināja Saeima.
Latvijas teritoriju sadalīja pagastos, bet pagastus apvienoja apriņķos. Tajos darbojās vēlētas pagastu un apriņķu valdes. Vairāki apriņķi veidoja apgabalus: Kurzemi; Zemgali; Vidzemi; Latgali. Apgabali bija simboliski un savu pārvaldes iestāžu tiem nebija.
Attēlā: Latvijas teritoriālais iedalījums starpkaru periodā - apgabali un apriņķi.
Izveidoja arī tiesu sistēmu:
- Pagastos darbojās miertiesneši, kuri izskatīja dažādas vietējās lietas.
- Noziegumus un citas nozīmīgākās lietas izskatīja apriņķa tiesa.
- Miertiesnešu un apriņķa tiesas lēmumus varēja pārsūdzēt apgabaltiesā.
- Bet apgabaltiesas lēmumus varēja pārskatīt Augstākā tiesa jeb Senāts.
Partijas Latvijā
Pirmo partiju Latvijā izveidoja 20. gs. sākumā sociālisma ideju piekritēji - LSDSP (Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija). Kopš izveidošanas šī partija piedzīvoja dažādas pārmaiņas, ar kurām no tās atdalījās radikālo ideju piekritēji. LSDSP bija palikuši biedri, kuri noliedza radikālās vardarbības idejas. Partijā vadošā loma bija Paulam Kalniņam, viņa dēlam Bruno Kalniņam un sievai Klārai Kalniņai. Populāri šīs partijas pārstāvji bija dzejnieks Rainis, Fēlikss Cielēns.
Pakāpeniski šī partija sāka zaudēt vēlētājus un ietekmi, jo strādnieku skaits Latvijā bija samazinājies, - laukstrādnieki pēc agrārās reformas kļuva par saimniekiem - vairs nebija saistošas partijas idejas.
Attēlā: LSDSP līderis Pauls Kalniņš - ārsts un politiķis. Bijis Satversmes sapulces deputāts, 2., 3. un 4. Saeimu priekšsēdētājs.
Pēc K. Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā P.Kalniņš 4 mēnešus pavadījis ieslodzījumā.
Saskaņā ar Satversmi kā pēdējais Saeimas priekšsēdētājs bija Valsts prezidenta pienākumu izpildītājs līdz savai nāvei (1945. g.).
Šī un citu iemeslu dēļ vācu okupācijas laikā P. Kalniņš bija viens no Latvijas Centrālās padomes dibinātājiem. Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 8. septembra sēdē Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu: “Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti (...)" Praksē tas nenotika - Latvijā atgriezās padomju okupācijas vara.
Otra spēcīgākā partija Latvijā bija Latviešu zemnieku savienība. Tā dibināta Valkā 1917. gadā. Dibināšanas sapulce par Centrālās valdes priekšsēdētāju ievēlēja Kārli Ulmani. Vadītāja statusu viņš saglabāja. Partijas prioritātes bija nacionālisma tradīcijas, latviešu zemnieku atbalsts, izglītības veicināšana. Populāri partijas pārstāvji bija Z.A.Meierovics, A.Kviesis.
Visbiežāk demokrātiskā perioda Latvijas valdības veidoja šīs partijas pārstāvji.
Attēlā: Latviešu zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis - izcils Latvijas politiķis, bijis Pagaidu valdības Ministru prezidents, valsts vadītājs pēc 1934. gada.
Latvijā darbojās arī vairākas nelielas partijas, daudzi to politiķi bija izcilas personības.
- Demokrātiskā centra partijas redzamākie politiķi bija Gustavs Zemgals un Kārlis Skalbe.
- Komunistiskā partija Latvijā bija aizliegta, bet tā darbojās nelegāli, aicinot nodibināt padomju iekārtu. Partijai nebija nopietnas ietekmes sabiedrībā.
- Plašu tautas atbalstu neieguva arī otra radikālākā - rasistiskā 1932. gadā nodibinātā organizācija "Pērkonkrusts" ("Ugunskrusts") Gustava Celmiņa vadībā. Tā tika drīz slēgta, bet atdzima ar citiem nosaukumiem.
Daudzās nelielās partijas, kuru liela daļa izveidojās pirms vēlēšanām un pēc tām - izzuda, varētu grupēt šādi:
- Vienu grupu veidoja saimnieciskās partijas - tās aizstāvēja noteiktu aprindu saimnieciskās intereses.
- Otro grupu veidoja mazākumtautību partijas - vācbaltiešu, krievu, ebreju, poļu u.c. To prioritāte bija savu tautību intereses. Vislabāk organizētie bija vācbaltieši, kuri jau 1. Saeimas vēlēšanās piedalījās ar vienotu Vācu baltiešu partijas sarakstu.
- Trešo grupu veidoja Latgales partijas, kuru prioritāte bija Latgales intereses, un nereti tās darbojās saiknē ar katoļu baznīcu.
Attēlā: Izcilais Latgales teologs un politiķis Francis Trasuns.
Francis Trasuns, ieguvis teoloģisko izglītību, bija izcils Latgales politiskais darbinieks. Kā Latgales Demokrātiskās partijas kandidāts tika ievēlēts otrajā Saeimā ar vairāk balsīm kā Kārlis Ulmanis, Rainis vai Jānis Čakste.
Pirmajā Saeimā ievēlēts no Kristīgo Zemnieku partijas. 1917. gadā Trasuns kvēli atbalstījis Latgales pievienošanos pārējai Latvijai, pēc neatkarības iegūšanas viņš iestājas par Latgales kultūras un valodas īpatnību aizstāvību, pretojas latgaliešu tālākai asimilācijai. Izraisot baznīcas nosodījumu, viņš kā deputāts darbojās savu vēlētāju - tautas, ne baznīcas interesēs.
Partijas darbībā
Svarīgi!
Pavisam līdz 1934. gadam Latvijā tika ievēlētas četras Saeimas.
Tā kā saskaņā ar vēlēšanu likumu Saeimā varēja iekļūt daudz sīkas partijas, nevienai no lielākajām partijām nebija tik daudz balsu, lai nodrošinātu vairākumu balsojumos. Tā, piemēram, 2. Saeimas vēlēšanām bija pieteikti 141 saraksts, 3. Saeimas - 120, 4. Saeimas - 103 saraksti. Tāpēc nācās slēgt vienošanās ar mazajām partijām, valdības bija nestabilas, turklāt LSDSP, mazinoties ietekmei, vairoja konfliktus Saeimā. Tie bija iemesli, kāpēc Saeimu darbības laikā - 12 gados (no 1922. - 1934.) Latvijā nomainījās 13 valdības.
Saeimas darbs bija neproduktīvs. Pakāpeniski šāda demokrātija sāka izpelnīties kritiku. Neapmierinātību ar situāciju vairoja Pasaules ekonomiskā krīze, kas Eiropu skāra 1930. gadā. Tomēr tās bija tikai atsevišķas sabiedrības grupas, kas sliecās gāzt demokrātiju.
Latvijas sabiedrība nenonāca līdz politiskiem nemieriem, kuros atbalstītu ekstrēmus grupējumus. Uz šī laika citu Eiropas valstu fona Latvija bija mierīga valsts.