Starpkaru periodā Latvijas Republikā Valsts prezidents tika ievēlēts uz trīs gadiem.
No 1922. gada līdz 1936. gadam Latvijā šajā amatā bija ievēlētas trīs personības:
divi no prezidentiem - Jānis Čakste un Alberts Kviesis tika ievēlēti atkārtoti,
Gustavs Zemgals atteicās otrreiz kandidēt uz prezidenta amatu.
1936. gadā, beidzoties toreizējā Valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru laikam, patvaļīgi Valsts prezidenta amatu pārņēma Kārlis Ulmanis - viņš netika ievēlēts, jo Saeima bija atlaista. Tāpēc jāuzskata, ka viņš nebija likumīgs Valsts prezidents.
Latvijas Republikas prezidents Jānis Čakste
Attēlā: Jānis Čakste (prezidenta amatā no 1922. - 1927. gadam)
Jānis Čakste dzimis 1859. gada 14.septembrī Jelgavas apriņķa Lielsesavas pagastā turīga saimnieka ģimenē.
Izglītību ieguva elementārskolā, mācības turpināja Kurzemes guberņas ģimnāzijā Jelgavā, Maskavas Universitātes Juridisko nodaļu pabeidza 1886.gadā.
Studiju laikā dibināja Maskavas latviešu studentu biedrību, organizēja Maskavas latviešu vakarus.
Pēc studijām Jānis Čakste strādāja par advokātu Jelgavā.
Viņš kļuva par Jelgavas latviešu biedrības priekšnieku, aktīvi darbojās dažādās biedrībās, bija Kurzemē vislasītākā nedēļas laikraksta "Tēvija" redaktors.
1895. gadā bija viens no galvenajiem IV Latviešu Vispārējo Dziesmu svētku organizētājiem Jelgavā, daļēji finansēja šo pasākumu.
1905. gadā piedalījās Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanā un 1906. gadā tika ievēlēts Krievijas Domē.
1905. gadā piedalījās Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanā un 1906. gadā tika ievēlēts Krievijas Domē.
1915. gadā, Latvijā sākoties karam, J.Čakste pārcēlās uz Tērbatu, kur piedalījās Latviešu bēgļu centrālkomitejas dibināšanā, 1917.gadā kļuva par tās priekšsēdētāju.
1918. gadā J.Čakste tika ievēlēts par Tautas Padomes Prezidija priekšsēdētāju.
Parīzes Miera konferencē (1919.g.) vadīja Latvijas delegāciju, kas prasīja atzīt Latvijas neatkarību.
1919.gadā atbilstoši Satversmes sapulces lēmumam un Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem J.Čakstem tika uzticēti Valsts prezidenta un armijas augstākā virspavēlnieka pienākumi.
No 1920.-1921. gadam - Latvijas Universitātes starptautisko tiesību profesors.
Svarīgi!
1922. gada 14. novembrī atklāja Saeimu un ievēlēts par pirmo Latvijas Republikas prezidentu.
1925. gada 6. novembrī atkārtoti ievēlēts par Latvijas Valsts prezidentu.
Čakste ļoti lielu uzmanību pievērsa ārlietām. Viņš pieprasīja, lai Latvijas sūtņi, atgriežoties no ārzemēm, vispirms ar saviem ziņojumiem dodas pie viņa, nevis ārlietu ministra, pats rūpīgi iepazinās ar saņemto informāciju.
Savas prezidentūras laikā viņš devās divās valsts vizītēs - uz Igauniju un Somiju.
Laikabiedri Čaksti raksturo kā ārkārtīgi darbīgu, lojālu un patriotisku politiķi, izcilu diplomātu, miermīlīgu, erudītu un saprotošu cilvēku. Viņu raksturo labas manieres, etiķetes pārzināšana, kas bija svarīgi augstajā amatā. Jānis Čakste nebija partejisks, korupciju un grupējumu gara ieviešanos sabiedriskajā dzīvē viņš uzskatīja par vienu no sabiedrības lielākajām problēmām.
Miris 1927. gada 14. martā, apglabāts Rīgā, Meža kapos. Jāņa Čakstes bērēs piedalījās ap 150 tūkstoši pavadītāju.
Viņa kapavieta Meža kapos arī padomju okupācijas laikā bija simboliska - tā bija latviešu saikne ar pagātni un patriotisma apliecinājuma vieta.
Svarīgi!
Ar savu politiskās darbības stilu J.Čakste radīja Valsts prezidenta amata autoritāti Latvijas valstī.
Latvijas Republikas prezidents Gustavs Zemgals
Attēlā: Gustavs Zemgals (prezidenta amatā no 1927. - 1930. gadam)
Gustavs Zemgals dzimis 1871. gada 12. augustā Džūkstes pagastā.
Mācījies Nikolaja ģimnāzijā Rīgā, 1899.gadā beidzis Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti.
Pēc studiju beigšanas strādāja Rīgā kā zvērināts advokāts, piedalījās Latviešu demokrātiskās partijas dibināšanā.
Pēc studiju beigšanas strādāja Rīgā kā zvērināts advokāts, piedalījās Latviešu demokrātiskās partijas dibināšanā.
No 1919.-1927. gadam pildīja Rīgas pilsētas mēra pienākumus.
No 1918.-1919. gadam - Tautas Padomes viceprezidents.
No 1918.-1919. gadam - Tautas Padomes viceprezidents.
1918. gada 18. novembrī vadīja Latvijas neatkarības pasludināšanai veltīto svinīgo aktu Nacionālajā teātrī.
No 1921.-1923. gadam - Saeimas deputāts un Apsardzības ministrs. G.Zemgalam piešķirts III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, vēlāk - I šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
Svarīgi!
No 1927. gada 8. aprīļa līdz 1930. gada 9. aprīlim - Valsts prezidents.
Kā valsts vadītājs, nebūdams lielāko politisko partiju pārstāvis, viņš spēja apvienot dažādu virzienu grupējumu un arī minoritāšu intereses.
Par vienu no svarīgākajiem prezidenta pienākumiem Zemgals uzskatīja visu sabiedrības slāņu iesaistīšanu valsts demokrātiskajos institūtos un valsts prestiža vairošanu.
Gustava Zemgala prezidentūras laikā norisinājās arī Latvijas valsts vizīte Zviedrijā. Zviedrijas karaļa Gustava V atbildes vizīte Latvijā notika 1929. gadā.
Otrreiz kandidēt uz Valsts prezidenta amatu viņš kategoriski atteicās.
Savas darbības laikā viņš ne reizi nebija iejaucies likumdošanas darbā, nebija ierosinājis nevienu likumprojektu, nenoturēja nevienu ministru kabineta sēdi savā vadībā.
Pēc prezidentūras termiņa beigām bija Saeimas deputāts, Finanšu ministrs.
1933. gadā viņu ievēlēja par Baltijas ūnijas prezidentu.
Visu savu mūžu palika pārliecināts demokrāts, bija opozīcijā Ulmaņa režīmam autoritārā perioda beigās.
Gustavs Zemgals miris 1939. gada 6. janvārī Rīgā 65 gadu vecumā - vēl brīvajā Latvijā.
Latvijas Republikas prezidents Alberts Kviesis
Attēlā: Alberts Kviesis (prezidenta amatā no 1930. - 1936. gadam)
Alberts Kviesis dzimis 1881. gada 22. decembrī Kalnamuižas (Tērvetes) pagastā.
Mācījies Jelgavas ģimnāzijā. 1907. gadā pabeidza Tērbatas Universitātes Tieslietu fakultāti.
Pēc studiju beigšanas strādāja Jelgavā par advokātu, bija Jelgavas latviešu biedrības priekšnieka vietas izpildītājs.
1917. gada 25. aprīlī Tērbatā piedalījās Kurzemes zemes sapulcē, kur viņu ievēlēja Kurzemes pagaidu zemes padomē un Tērbatas latviešu juristu birojā, kur viņš piedalījās latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību un jaunas tiesu iekārtas apspriešanā.
1918. gada 17. novembrī A.Kviesis bija Latvijas Tautas Padomes delegātu vidū un tika ievēlēts par Tautas Padomes priekšsēža Jāņa Čakstes vietnieku tieslietās.
Pirmajos Latvijas brīvvalsts gados viņš aktīvi strādāja pie tiesu sistēmas izveidošanas. 1923. gada 26. martā tika iecelts par Tiesu palātas priekšsēdi.
Kā liels mūzikas entuziasts Kviesis aktīvi piedalījās arī Nacionālās operas organizēšanā un bija kopā ar Teodoru Reiteru un Jāni Mediņu operas direkcijas loceklis.
Kā liels mūzikas entuziasts Kviesis aktīvi piedalījās arī Nacionālās operas organizēšanā un bija kopā ar Teodoru Reiteru un Jāni Mediņu operas direkcijas loceklis.
Svarīgi!
1930. gadā Alberts Kviesis kļuva par prezidentu un 1933. gadā tika ievēlēts atkārtoti.
Pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa organizētā apvērsuma 1934. gada 15. maijā A.Kviesis palika amatā līdz pilnvaru beigām - 1936.gadam.
Alberts Kviesis amatā turpināja abu priekšgājēju tradīcijas, - ar bezpartejisku objektivitāti un nosvērtību balstot demokrātiju, veicot amata funkcijas un cienīgi reprezentējot valsti.
Kviesis mēģināja iespējami izvairīties no iejaukšanās valdības likumdošanas darbā.
Kviesis turpināja atbalstīt arī mūzikas dzīvi, uzņēmās 1931. gada un 1933. gada Vispārējo Dziesmu svētku protektora un goda kuratorijas priekšsēdētāja posteni.
Alberts Kviesis bija otrais Latvijas Valsts prezidents, kas 1933. gadā oficiāli viesojās kaimiņvalstī - Igaunijā.
1934. gada 15. maijā Valsts prezidentu Albertu Kviesi neinformējot, viņa partijas biedrs Kārlis Ulmanis veica valsts apvērsumu. Valsts prezidents šajā laikā faktiski atradās izolācijā Rīgas pilī - telefonu sakari tika pārtraukti. Ulmanis ieradās Rīgas pilī un nostādīja prezidentu Kviesi fakta priekšā - par visas varas pārņemšanu Ulmaņa rokās. Mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka Kviesim var pārmest bezdarbību.
Svarīgi!
Kaut arī Kviesis bija armijas augstākais virspavēlnieks, viņš neuzdrošinājās meklēt sakarus ar karaspēka daļām, lai likvidētu apvērsumu un samierinājās ar Saeimas darbības apturēšanu un Satversmes ignorēšanu.
Kviesis nespēja protestējot atteikties no Valsts prezidenta amata un formāli palika pirmās valsts personas amatā līdz prezidentūras laika beigām, bet reālas varas viņam nebija.
Pēc aiziešanas no amata Kviesis atsāka advokāta darbu, darbojās arī vairākos uzņēmumos.
Sākoties padomju okupācijai Latvijā, Kviesi 1940. gada vasarā izslēdza no advokatūras un čeka viņam noteica mājas arestu. Viņam izdevās izvairīties no 1941. gada 14. jūnija deportācijas.
1944. gada 9.augustā Kviesis ar tuviniekiem uzkāpa uz vācu kuģa, lai dotos trimdā uz Vāciju, tomēr mira sirdslēkmes laikā uz kuģa, kamēr tas vēl atradās Daugavā.
1936. gadā Latvijas Republikas prezidenta funkcijas pārņēma Kārlis Ulmanis (1936. - 1940.)
Attēlā: Kārlis Ulmanis
Tā kā 1934. gadā valsts apvērsumā viņš bija atlaidis Saeimu, tad viņu amatā neievēlēja, un Valsts prezidenta amatā saskaņā ar Satversmi (kuru viņš bija apturējis) K.Ulmanis atradās nelikumīgi.
(Skat. tēmu par autoritārismu Latvijā.)