Lai Latvija varētu sekmīgi attīstīties, viens no būtiskiem uzdevumiem bija panākt, lai jaunā valsts tiktu starptautiski atzīta – panākt valsts de iure statusu: tikai tā valsts, kuru atzīst citas valstis, tiek uzskatīta par likumīgu.
Svarīgi!
Eiropas valstu politiku pēc Pirmā pasaules kara noteica lielākās Antantes valstis: Lielbritānija, Francija un ASV.
Pēckara situācijas raksturojums
Lai gan 1918. gada 11. novembrī Lielbritānijas Ārlietu ministrs lords Balfūrs bija izteicis atbalstu Latvijas valdībai, kā arī vēl 1919. gada sākumā Lielbritānija bija ar mieru atzīt Baltijas valstis de iure, tomēr tās politika nebija konsekventa.
Gan Lielbritānija, gan pārējās Antantes valstis bija ieinteresētas Krievijas impērijas atdzimšanā. Tās cerēja, ka lielinieku (boļševiku/ padomju) valdība kritīs, tāpēc atbalstīja bijušos cara ģenerāļus, kas centās gāzt padomju režīmu.
Krievijas atbalstīšanai bija šādi cēloņi:
- Krievijas impērija kādreiz bija Antantes dalībvalsts;
- pirms Pirmā pasaules kara un kara laikā Antantes valstis bija aizdevušas Krievijas valdībai un cara ģenerāļiem lielas naudas summas, kuras vēlējās atgūt;
- padomju valdība atteicās pārņemt impēriskās Krievijas parādsaistības.
Latvijas delegācija Parīzes Miera konferencē
Pēckara Eiropas likteni izlēma 1919. gadā Parīzes Miera konferencē. Parīzē ieradās arī Latvijas delegācija Jāņa Čakstes vadībā. Uz konferenci Latvija nebija aicināta, tomēr centās to izmantot, lai panāktu Latvijas atzīšanu de iure.
1. attēlā: Latvijas delegācijas vadītājs Jānis Čakste
J. Čakstes darbu 1919. gadā turpināja Z. A. Meierovics, pēc viņa – J. Seskis. Latvijas delegācija iesniedza notas, memorandus, paziņojumus Miera konferencei. Konferences ietvaros Baltijas valstis izveidoja speciālu Baltijas komisiju, kuras mērķis bija pievērst starptautisko uzmanību Baltijas valstu problēmām.
Miera konferences laikā vairākkārt Latvijas pārstāvji vērsās ar iesniegumiem pie konferences, tomēr atzīšanu de iure nepanāca. Tam bija šādi cēloņi:
- šajā laikā Parīzē darbojās arī bijušās Krievijas impērijas pārstāvji, kuri apgalvoja, ka padomju valdība drīzumā tiks gāzta, tiks atjaunota Krievijas impērija un Latvijai tiks piešķirta autonomija Krievijas sastāvā. Tas atbilda Antantes interesēm (skat. cēloņi Krievijas atbalstam).
- 1919. gadā Latvijā bija nestabila iekšējā situācija – norisinājās Brīvības cīņas, kurās par varu karoja neatkarīgās Latvijas armija pret apvienoto fon der Golca vācu armiju un pret padomju armiju. Nebija zināms uzvarētājs.
Latvijas starptautiskā situācija 1920. gadā
Latvijas centieni panākt starptautisku atzīšanu no valstīm ārpus Antantes 1920. gadā izrādījās nesekmīgi. Rīgā darbojās 16 dažādu valstu pārstāvniecības, Latvija bija pārstāvēta 17 valstīs, tomēr neviena valsts nebija gatava spert oficiālo soli, kamēr izvēli nav veikušas Antantes valstis. Antantes nostāja bija šāda:
- visnoraidošākā attieksme bija ASV (baidījās, ka Japāna sāks "drupināt" Krieviju Tālajos Austrumos) un Francijai (Krievija bija parādā Francijai 13 miljardus zelta rubļu);
- Itālija un Japāna izteicās par Baltijas valstu atzīšanu;
- Lielbritānija ieņēma noraidošu un nogaidošu pozīciju.
De iure viena otru atzina tikai pašas Baltijas valstis – Lietuva, Latvija, Igaunija.
Pēc padomju armijas padzīšanas no Latvijas 1920. gada pavasarī sākās Latvijas un Padomju Krievijas miera sarunas, kuras noslēdzās ar miera līguma parakstīšanu 1920. gada 15. jūlijā, —
Krievija "(...) bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti, uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi (...)".
Šis līgums atzina Latviju de iure. Tas atrisināja arī problēmas ar Antantes valstīm – tām vairs nebija cerību, ka atdzims "vecā Krievija".
2. attēlā: Miera līguma ar Padomju Krieviju parakstīšana Rīgā 1920. gada 11. augustā
1920. gadā Latvija centās iestāties Tautu Savienībā - pasaulē pirmajā starpvalstu organizācijā, kuru izveidoja Parīzes Miera konferencē, bet saņēma vairākus iebildumus un noraidījumu. Tāpat arī – Lietuva un Igaunija. Par Latvijas uzņemšanu nobalsoja 5 dalībvalstis, pret – 24, pārējās – atturējās.
1920. gada nogalē aktīvu diplomātisko darbu veica Latvijas Ārlietu ministrs Z.A. Meierovics, – veidoja personīgus kontaktus ar lielvalstu amatpersonām, cenšoties panākt to labvēlību Latvijai. Šāds manevrs izrādījās veiksmīgs.
3. attēlā: Zigfrīds Anna Meierovics
Latvijas atzīšana de iure – 1921. gads
- 1921. gada 21. janvārī Latvijas sūtnis Francijā iesniedza Parīzē pārstāvēto valstu pārstāvjiem kārtējo Latvijas lūgumu atzīt Latviju de iure.
- 1921. gada 23. janvārī Parīzē ieradās Z.A. Meierovics.
- 1921. gada 24. janvārī Parīzē sanāca Sabiedroto Augstākā padome, kurā piedalījās Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvji.
Baltijas valstu jautājums tika divreiz atlikts. To sāka skatīt 26. janvārī. Kopējais noskaņojums, sevišķi pēc Itālijas un Francijas pārstāvju uzstāšanās, veidojās labvēlīgs.
Svarīgi!
1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure bez jebkādiem ierobežojumiem. Latvijas puse saņēma šo faktu apliecinošu dokumentu.
- ar atpakaļejošu datumu Latviju steidzās atzīt potenciālās sabiedrotās Polija un Somija;
- tām sekoja Vācija, Norvēģija, Zviedrija, Dānija u.c. valstis;
- pēdējā no lielvalstīm, kura atzina Latviju de iure 1922. gada jūlijā, bija ASV.
Pavisam Latviju starpkaru periodā de iure atzina 42 valstis.
4. attēlā: Latvijas delegācija Parīzē 1921. gadā pēc atzīšanas de iure
1. rindā no kreisās Miķelis Valters, delegācijas vadītājs Latvijas Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Lazdiņš; 2. rindā no kreisās Oļģerds Grosvalds, Georgs Bisenieks, Jānis Tepfers.
Svarīgi!
1921. gada 22. septembrī Latvija ar 38 balsīm "par" tika uzņemta Tautu Savienībā.
Pret nebalsoja neviena valsts.
Dalība Tautu Savienībā šķietami deva lielāku drošību – tās bija kopīgas garantijas dalībvalstu politiskajai un teritoriālajai drošībai. Diemžēl, praksē Tautu Savienība šīs funkcijas neveica – 20. gadsimta 30. gados tā nespēja pretoties Vācijas un Japānas agresijai.