18. gs. vidū Lielbritānijā, bet pēc tam arī citās valstīs sākās rūpniecības apvērsums.
Tas nozīmēja, ka cilvēku roku darbu ražošanā aizstāja ar mašīnām un dažādiem mehānismiem. Darbnīcu un manufaktūru vietā stājās fabrikas.
Rūpniecības apvērsumu dēvē par industriālo revolūciju, jo jaunā preču ražošanas veida izraisītās pārmaiņas bija patiešām vērienīgas un atstāja lielu ietekmi uz visu sabiedrību.
Attēlā: Londona 18. gs. vidū. Londonas izaugsme sākās jau 18. gs.
Eiropā nostiprinājās kapitālisms. Arī Latvijas teritorijā notika tie paši procesi, kas Eiropā.
Svarīgi!
Kapitālisms - politiska, ekonomiska un sociāla sistēma, kuras pamatā ir preču ražošana, tirgus attiecības un ražošanas līdzekļu privātīpašums.
Krievijas impērija, kuras sastāvā ietilpa Baltijas guberņas, kopumā bija ekonomiski atpalikusi valsts, kur rūpnīcu celtniecība un industriāla preču ražošana sākās vēlāk nekā Eiropā. Taču Baltijas guberņas bija īpašā situācijā: labās ostas, Rietumeiropas tuvums, izglītotais un prasmīgais darbaspēks sekmēja rūpniecības attīstību. Rūpniecības apvērsums Latvijas teritorijā sākās 19. gs. 30. gados un turpinājās 19. gs. otrajā pusē.
Attēlā: Vagonu rūpnīcas "Fēnikss" strādnieku grupa 19. gs. beigās.
Latvijas rūpnīcu strādnieki veidojās no agrāk lauksaimniecībā nodarbinātajiem, mazāk - no pilsētas amatniekiem. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē un Vidzemē laukos izbrīvējās darba rokas un daudzi zemnieki pārcēlās uz pilsētu, lai kļūtu par algotiem strādniekiem.
Svarīgi!
Algotie strādnieki - cilvēki, kas strādā pie uzņēmēja un par savu darbu saņem algu.
Sākotnēji strādnieku darbdiena fabrikās un rūpnīcās bija maksimāli tuvu cilvēka fizisko spēku robežai, jo bija jāstrādā sešas dienas nedēļā,katru dienu līdz pat 14 stundām, tikai 19. gs. beigās darbalaiks tika samazināts līdz 11 stundām dienā.
Attēlā: 19. gs. beigās Rīgas rūpnīcas strādnieka gada alga vidēji bija 343,2 rubļi, viņš strādāja 10 stundas dienā 6 dienas nedēļā. Šāda darba veikšanai dienā bija jāuzņem 3700 kaloriju, bet ēdienam varēja iztērēt 45 - 60 kapeikas.
Rūpniecības attīstība Latvijā bija nevienmērīga. Kurzemē tā notika daudz lēnāk nekā Rīgā un Vidzemē, bet Latgalē rūpniecība bija pavisam vāji attīstīta. Pilsētu uzņēmēji sekoja līdzi laika garam un ātri piemērojās jaunākajām tendencēm saimniekošanā. Rūpniecības apvērsuma gaitā sāka izmantot tvaika dzinējus, tika celtas rūpnīcas un fabrikas.
Attēlā: Tvaika dzinējs.
Galvenais rūpniecības centrs Baltijā bija Rīga.
Tās saimniecisko attīstību īpaši sekmēja ostas un dzelzceļš, kas savienoja Latvijas teritoriju ar Krievijas dzelzceļu tīklu, kā arī Krievijas teritorijā pirmā telegrāfa līnija. Pusgadsimta laikā Rīga kļuva par Baltijas rūpniecības, finanšu un kultūras centru, caur kuru gāja 16 % Krievijas eksporta un 19 % importa. Pēc nodarbināto skaita Rīga bija trešajā vietā Krievijas impērijā aiz Pēterburgas un Maskavas. 19. gs. beigās Rīgas osta kļuva par otro lielāko impērijas eksportostu aiz Odesas.
Attēlā: Rīga 19. gadsimta beigās.
1860. gadā Rīgā darbojās 89 fabrikas, kurās strādāja vairāk nekā 6000 strādnieku. Pirmajā vietā izvirzījās tekstilrūpniecība, attīstījās vagonbūve. Slavena un pircēju vidū iecienīta kļuva Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika, kuras traukus ilgu laiku uzskatīja par labas gaumes un pārticības simbolu. (Skat. att. zemāk.) Liels uzņēmums bija arī gumijas izstrādājumu fabrika "Provodņik", kas bija krievu-franču kopuzņēmums.
Attēlā: Kuzņecova fabrikā ražotie jūgendstila trauki.
Pēc dzelzceļa līnijas Rīga-Daugavpils atklāšanas Rīgas rūpnīcu saražotās preces atrada noieta tirgus arī Polijā, Baltkrievijā un Iekškrievijas guberņās. Dzelzceļu būve sekmēja rūpniecības attīstību arī pārējā Latvijas teritorijā. Jau 19. gs. 80. gados dzelzceļa līniju kopgarums Latvijas teritorijā sasniedza ap 750 km.
Latvijas teritorijā darbojās daudz nelielu rūpnīcu, taču notika arī ražošanas un darbaspēka koncentrācija lieluzņēmumos.
1864. gadā deviņos lielākajos uzņēmumos bija 200 un vairāk strādnieku un tajos saražoja 41,3 % visas rūpniecības produkcijas.