18. gadsimtu Ziemeļaustrumu Eiropā (Skat. karti zemāk) ievadīja Zviedrijas un Krievijas cīņa par Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēm.
Attēlā: Eiropas ziemeļaustrumu daļas iekšējā jūra ir Baltijas jūra.
(Kartē - mūsdienu valstu teritorijas.)
Vairākas Lielā Ziemeļu kara (1700-1721) kaujas notika Vidzemē un Rīgas pievārtē.
1710. gadā krievu karaspēks ieņēma Rīgu, bet pēc 1721. gada Nīstades (arī Nīštades vai Nīštates) miera līguma noslēgšanas visa Zviedru Vidzeme nonāca Krievijas impērijas sastāvā un ieguva Vidzemes guberņas nosaukumu.
Attēlā: Latvijas teritorija pēc Nīstades miera līguma.
Vidzemes guberņa bija Krievijas impērijas administratīvā teritorija, kurā ietilpa Latvijas Vidzemes novads, Igaunijas dienviddaļa un Sāmsala.
Vidzemes guberņas pašpārvaldi nodrošināja muižu īpašnieku sanāksme - Vidzemes landtāgs, kas parasti pulcējās reizi trijos gados.
Augstākā vara guberņā piederēja cara ieceltam ģenerālgubernatoram, kura rezidence atradās Rīgā, bijušajā Livonijas ordeņa mestra pilī.
Attēlā: Vidzemes guberņas ģerbonis.
Ģerbonī redzams grifs, - kopš Pārdaugavas hercogistes laika izmantotais simbols, bet ģerboni vainago Krievijas cara kronis - varas simbols.
Ziemeļu karš un tam sekojošā mēra epidēmija izpostīja novada apdzīvotos centrus. Ievērojami samazinājās iedzīvotāju skaits, zeme palika neapstrādāta.
Lai veicinātu Vidzemes saimniecības attīstību, cara valdība atdeva agrākajiem īpašniekiem zviedru atņemtās muižas un atjaunoja vācu muižnieku tiesības, kā arī nostiprināja viņu varu pār dzimtzemniekiem.
Attēlā: Turaidas klaušu muižas zemnieki darbā.
Klaušu muižas saimniecība balstījās uz nesamaksātu klaušu darbu - zemniekiem bija jāstrādā bez atlīdzības.
Sākotnēji Krievijas valdība maz iejaucās guberņas dzīvē, atstājot vācu muižniecībai tiesības savos landtāgos pieņemt lēmumus un ierosināt likumus.
Ziemeļu kara rezultātā spēku samērs Austrumeiropā mainījās:
- pieauga Krievijas vara, pieaugusi bija Prūsijas un Austrijas ietekme;
- savu varenību zaudēja Zviedrija, vājāka kļuva arī Polijas-Lietuvas valsts - Žečpospolita.
Kopā ar Krieviju Prūsija un Austrija iesaistījās Polijas-Lietuvas teritoriju sadalīšanā.
Tā 1772. gadā Krievija reizē ar citām zemēm ieguva Inflantiju jeb Poļu Vidzemi (Latgali) Daugavas labajā krastā.
Attēlā: Kartē Daugavas labajā pusē - Vitebskas guberņas daļa - Latgale.
Sākumā Latgali pievienoja Pleskavas guberņai, vēlāk - Baltkrievijas guberņai. 1802. gadā Baltkrievijas guberņu pārsauca par Vitebskas guberņu.
Zeme Latgalē piederēja valstij, poļu un vācu muižniekiem vai Romas Katoļu baznīcai. Guberņas centrs bija Vitebska (mūsdienu Baltkrievijā), tomēr guberņas lielākā pilsēta bija Dinaburga (tagadējā Daugavpils).
19. gadsimta sākumā te tika uzcelts jauns cietoksnis (Skat. att. zemāk) un sākās pilsētas (mūsdienu vēsturiskais centrs) būvniecība.
Attēlā: Daugavpils (Dinaburgas) cietoksnis mūsdienās.
Līdz ar Polijas-Lietuvas novājināšanos pieauga Krievijas interese par Kurzemes un Zemgales hercogisti. 1795. gadā trešās Polijas dalīšanas rezultātā hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai kā Kurzemes guberņa. (Skat. karti iepriekš.)
Līdzīgi kā Vidzemē, augstākā pārvaldes vara bija gubernatoram, kura rezidence atradās Jelgavas pilī, darbojās Kurzemes landtāgs.
Attēlā: Kurzemes guberņas ģerbonis.
Vairogā - lauva un alnis tradicionāli simbolizē Kurzemi un Zemgali, ģerboni vainago Krievijas cara kronis - augstākās varas simbols.
Līdz pat 19. gadsimta nogalei Vidzemē un Kurzemē oficiālā valoda bija vācu valoda, taču visi Latvijas teritorijas iedzīvotāji bija Krievijas impērijas pavalstnieki un par saviem augstākajiem vadītājiem godāja Krievijas carus.
Kurzemes un Vidzemes guberņu kopā ar Igaunijas guberņu sauca par Baltiju. (Skat. attēlu zemāk - Krievijas impērijas daļa.)
Izpēti karti - atrodi kartē Baltijas jūru, Rīgu!
Attēlā: Krievijas impērija 20. gadsimta sākumā.