18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē latviešu apdzīvotās teritorijas vēsturisko attīstību būtiski iespaidoja vairāki notikumi un procesi Eiropā.
1795. gadā no Eiropas kartes izzuda Polijas valsts - Žečpospolita, kuru savā starpā bija sadalījušas Krievija, Prūsija un Austrija. Kartē (zemāk) redzama Polija un tās kaimiņvalstis pirms Polijas trešās dalīšanas.
Attēlā: Polija (Žečpospolita) un tās kaimiņvalstis 1772.-1795. gadā - pirms Polijas trešās dalīšanas.
Trešās dalīšanas laikā Krievijas impērijai tika pievienota Kurzemes un Zemgales hercogiste, līdz ar to Krievijas impērijas sastāvā bija visa Latvijas teritorija.
Turpmāk līdz pat 1918. gadam latviešu apdzīvotās zemes administratīvi bija iekļautas trīs guberņās - Vidzemes, Kurzemes un Latgales-Vitebskas guberņā.
Attēlā: Latvijas teritorija Krievijas impērijas sastāvā.
1789. gadā Francijā sākās revolūcija, kura likvidēja sabiedrības dalījumu kārtās, kā arī aizsāka daudzas citas pārmaiņas.
Francija uzsāka karus un ierāva karadarbībā daudzas valstis un tautas.
Kad 1812. gadā Francijas imperatora Napoleona armija iebruka Krievijā, karadarbība skāra arī Latvijas teritoriju.
Latviešu zemnieki cerēja, ka arī viņi varētu iegūt līdzīgas brīvības kā Francijā, tomēr šīs cerības nepiepildījās.
Attēlā: Francijas imperators Napoleons.
19. gadsimta pirmajā pusē Rietumeiropā radās jauni politiski strāvojumi.
Lai gan kopumā tie maz skāra no Rietumeiropas atpalikušo Krievijas impēriju un cars Aleksandrs I (Skat. att. zemāk) nebija gatavs būtiskām reformām, tomēr eksperimentālā kārtā Igaunijas, Kurzemes un Vidzemes guberņās notika zemnieku brīvlaišana - zemniekiem ar laiku tika dota iespēja izvēlēties dzīvesvietu.
Attēlā: Krievijas cars Aleksandrs I.
Daļa laucinieku aizgāja dzīvot uz pilsētām, cerot dabūt darbu un dzīvot labākos apstākļos.
Tajā pašā laikā Latgalē, kura bija iekļauta Vitebskas guberņas sastāvā - pievienota Krievijai, dzimtbūšana saglabājās; to atcēla reizē ar visu Krieviju tikai 1861. gadā.
Tas padziļināja šī novada atšķirības no pārējās Latvijas.
Eiropas tautas, kuras pēc Napoleona kariem un 1815. gadā notikušā Vīnes kongresa joprojām atradās citu valstu pakļautībā un nespēja izveidot vai atjaunot savas valstis, pārņēma nacionālas un patriotiskas jūtas.
Attēlā: Poļu sacelšanās dalībnieki, centrā - Emīlija Plātere, poļu nacionālā varone.
Viņa 11 gadus dzīvojusi Līksnas muižā (skat. att. zemāk.), 20 kilometrus no Daugavpils. Kopā ar brālēnu izveidoja 300 vīru karaspēka vienību un iesaistījās cīņās ar krievu armiju.
19. gadsimta 30. un 60. gados poļi sāka sacelšanos, cerot atbrīvoties no Krievijas impērijas varas un atjaunot savu valsti.
Šo nemieru atblāzmas bija jūtamas arī Lietuvā un Latgalē.
Viena no cara valdības reakcijām uz poļu sacelšanos bija ilgstošs latīņu drukas aizliegums Latgalē.
Attēlā: Līksnas muižas kungu māja.
Muiža izpostīta Pirmā pasaules kara laikā, vairs nav atjaunota.