Teorija

Līdz 19. gs. 60. gadiem Krievijas valdība salīdzinoši maz iejaucās Baltijas guberņas iekšējās lietās. Vietējā pārvalde bija atstāta vācu muižniecības ziņā.
Pēc 1863. gada poļu sacelšanās cara valdība sāka stingrāk kontrolēt vietējās iestādes. 1866. gadā tika izdots likums par pagastu pašvaldībām Baltijas guberņās, gadu vēlāk cars apstiprināja likumu, kas regulēja krievu valodas lietošanu lietvedībā, bija vērsts uz vācu valodas ietekmes mazināšanu.
  
R0212_030_0_png_600x375_watermark-zl_watermark-r20xb20_q85.jpg
Attēlā: Rīgas rātsnams 19. gadsimtā. 19. gs. tajā noteicēji joprojām bija vācbaltieši.
 
Tajā pašā laikā arī Krievijas impērijā notika reformas, kas veicināja sabiedrības modernizāciju. Pēc 1877. gada visi pilsētnieki, kuri darbojās tirdzniecībā vai bija uzņēmēji un maksāja nodokļus par īpašumu, varēja piedalīties pilsētu domes vēlēšanās. Līdz ar to arī turīgākie latvieši aktīvāk iesaistījās pilsētas dzīvē. Tomēr arī pēc šiem jauninājumiem Rīgas domes vēlētāju sarakstos latvieši bija tikai 3,4% no pilsētas iedzīvotāju kopskaita. Tādēļ 1878. gadā no 72 domniekiem 64 bija vācieši, četri krievi, divi ebreji un divi latvieši.
 
br02b.jpg
Attēlā: Vidzemes saimnieka dzīvojamā istaba 19. gadsimtā.
 
Pārmaiņas notika arī laukos. Par konkurentu muižai arvien biežāk kļuva tie zemnieki, kuri bija izpirkuši mājas un prata veiksmīgi saimniekot.
Muižām bija jādomā, kā iegādāties modernus dzelzs arklus, sākt audzēt jaunas kultūras - linus, āboliņu, kartupeļus, lopbarības saknes. Palielināt ienākumus varēja, arī audzējot dažādus mājlopus, piemēram, smalkvilnas aitas.
 
bidermeijers.jpg
Attēlā: Muižnieka dzīvojamās istabas iekārtojums.
  
Sākot ar 19. gs. 30. gadiem, daļa brīvlaisto zemnieku devās uz pilsētām. Strauji auga Rīgas un citu pilsētu iedzīvotāju skaits, mainījās to nacionālais sastāvs. Rīgā ieplūda aizvien vairāk lauku iedzīvotāju. Agrākie zemnieki cerēja pilsētā atrast labāku dzīvi.
Jaunie pilsētnieki, ieguvuši izglītību un sabiedrisko stāvokli,vairāk nekā iepriekšējās desmitgadēs saglabāja savu nacionālo identitāti un necentās kļūt par vāciešiem. Arvien vairāk cilvēku kļuva turīgi - buržuāzijai jeb, kā toreiz teica, pilsonībai piederošo skaits kļuva lielāks, palielinājās tās ietekme pilsētas dzīvē.
 
6-22-kopiya.jpg
Attēlā: Pilsonisko aprindu sieviešu tērpi 19. gadsimtā.
 
Gadsimta otrajā pusē Rīgā būtiski pieauga latviešu īpatsvars.
1867. gadā no aptuveni 100 tūkstošiem Rīgas iedzīvotāju 43% bija vācieši, 24% - latvieši, 25% - krievi, 5% - ebreji. Tiesa gan, vairākums no apmēram 24 tūkstošiem latviešu tolaik bija nabadzīgāko iedzīvotāju skaitā.
1881. gadā jau apmēram 50 tūkstoši rīdzinieku bija latvieši, bet 1897. gadā viņu skaits pārsniedza 127 tūkstošus - tā bija skaitliski lielākā Rīgas iedzīvotāju nacionālā grupa (41,6 %). Turklāt tagad jau latvieši veidoja 25 - 30 % no pilsētas sabiedrības vidusslāņa.
 
csm_morbergs2_9272739048.jpg
Attēlā: Latviešu tautības uzņēmējs un mecenāts Kristaps Morbergs ar dzīvesbiedri.
Viņš bija zemnieka dēls, kas, nežēlojot pūles, ieguva izglītību, amata prasmes, kļuva par lielu zemes platību un namu īpašnieku Rīgā. Savā testamentā viņš ievērojamu daļu savu līdzekļu novēlēja Latvijas augstskolu studentu stipendijām.
 
Ievērojami latviešu tautības uzņēmēji bija Kristaps Bergs - arī mūsdienās atjaunotā "Berga bazāra" īpašnieks, Augusts Dombrobvskis, kurš rūpējoties par saviem strādniekiem, uzcēla mūsdienās atjaunoto kultūras namu "Ziemeļblāzma" u.c.
Pārmaiņas notika arī cilvēku ikdienā. Tās veicināja tehnikas attīstība un dažādi izgudrojumi, piemēram, šujmašīnas izgudrošana, kas mainīja modi.
 
singer_03.jpg
Attēlā: 19. gs. otrās puses "Singer" firmas šujmašīna.
 
Iedzīvotājiem kļūstot turīgākiem, pieauga vēlme pēc komforta.
Līdzās iepriekšējos gadsimtos ierastajām jaunas informācijas ieguves vietām - baznīcām, krogiem, tirgiem, kad jaunas ziņas ceļoja no mutes mutē un oficiālas vēstis - likumus un rīkojumus - izsludināja mācītāji no kanceles vai ziņneši, 19. gadsimtā arvien nozīmīgāku vietu cilvēka dzīvē ieņēma laikraksti.
19. gs. otrajā pusē Baltijā izveidoja telegrāfa sakarus, kurus sākotnēji izmantoja tikai armija un valdības iestādes, bet 60. gados telegrammas drīkstēja sūtīt arī privātpersonas.
 
stacija2_b.jpg
Attēlā: Senā Rīgas - Dinaburgas dzelzceļa stacija. (Foto - 20. gs. trīsdesmitie gadi.)
Dzlezceļu no Rīgas uz Dinaburgu (Daugavpili) sāka būvēt 1858. gadā, pabeidza - 1861. gadā. Ceļā no Rīgas līdz Dinaburgai bija jāpavada gandrīz 7 stundas.
 
Vilciens kļuva par jaunu iedzīvotāju un preču pārvietošanas līdzekli.
Ainas no svarīgiem notikumiem cilvēku un sabiedrības dzīvē sāka iemūžināt fotogrāfijās.
 
Atsauce:
https://www.zudusilatvija.lv/static/files/12/05/26/R0212_030_0_png_600x375_watermark-zl_watermark-r20xb20_q85.jpg
https://visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/metmat/vesture_6_9/images/br02b.jpg
http://lnvm.lv/wp-content/uploads/2015/07/bidermeijers.jpg
http://nash-sekret.ru/wp-content/uploads/2016/03/6-22-kopiya.jpg
https://www.3mirkli.lu.lv/kristaps-morbergs/
https://www.3mirkli.lu.lv/fileadmin/_processed_/a/7/csm_morbergs2_9272739048.jpg
https://mebelurestaurators.files.wordpress.com/2012/01/singer_03.jpg
http://www.citariga.lv/images/centrs/stacija2_b.jpg
Latvijas vēsture pamatskolai 3./ Jura Goldmaņa red. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2013., 95. lpp.