Livonijā bija četras bīskapu valstis:
tagadējā Latvijas daļā – Rīgas arhibīskapija un Kurzemes bīskapija,
tagadējā Igaunijas daļā – Tērbatas bīskapija un Sāmsalas-Vīkas bīskapija.
Attēlā: Rīgas arhibīskapu ģerbonis
Svarīgi!
Rīgas arhibīskapija bija otra lielākā Livonijas valsts. Arhibīskapijas laicīgais un garīgais valdnieks bija arhibīskaps. Turklāt Rīgas arhibīskaps bija metropolīts jeb galvenais bīskaps vairākām bīskapijām, Livonijas ordeņa zemēm un Rīgas pilsētai.
Savā arhibīskapijā Rīgas arhibīskaps:
- izdeva likumus,
- izlēņoja zemi,
- sprieda tiesu.
Attēlā: Rīgas arhibīskapa krēsls.
Pēc bīskapa rīkojuma kala naudu, ievāca muitas nodevas un citus nodokļus.
Tikai arhibīskaps bija tiesīgs lemt par jaunu baznīcu celtniecību vai pārvaldes iestāžu izveidi. Līdzīgas tiesības savās bīskapijās bija pārējiem bīskapiem.
Baznīcas lietās arhibīskaps un bīskapi bija atkarīgi no pāvesta, kas viņus iecēla amatā.
Tā kā arhibīskaps bija vienlaikus arī Vācijas firsts, formāli viņš bija atkarīgs no Svētās Romas impērijas ķeizara. Šī saikne bija veidojusies vēsturiski, jo pirmie tirgotāji nāca no Lībekas, savukārt krusta karotāji – no Saksijas un Vestfālenes.
Lai iegūtu finansiālu atbalstu, bīskaps Alberts bija kļuvis par impērijas firstu, taču reāli ķeizara ietekme bija salīdzinoši neliela, viņu galvenokārt atcerējās tad, kad kārtējo reizi uzliesmoja Livonijas valdnieku savstarpējās ķildas.
Attēlā: Rīgas arhibīskapijas domkapituls.
Arhibīskaps un bīskapi savas valstis pārvaldīja kopā ar domkapituliem – garīdznieku padomēm, ko mūsdienās varētu saukt par bīskapiju valdībām.
Domkapituls sastāvēja no domkungiem.
Rīgas arhibīskapijā bija 12 domkungi, bet Kurzemes bīskapijā – 6. Viņus amatā ievēlēja uz vienu gadu. Kā mūkiem viņiem bija jādzīvo vienā namā, kopīgi jāēd un jāguļ vienā telpā.
Domkungi savus lēmumus pieņēma ar balsu vairākumu.
Lai bīskapijas labāk pārvaldītu, tās bija sadalītas draudžu novados.
Rīgas arhibīskapijā bija 23 draudžu novadi. Daļa zemes piederēja pašam arhibīskapam. To pārvaldīja un apsaimniekoja viņš pats.
Arhibīskapam piederēja vairāk nekā 20 pilis, kas vienlaikus bija gan cietokšņi, gan mītnes. Pats arhibīskaps pārmaiņus uzturējās Rīgā, Raunā, Koknesē un Limbažos.
Attēlā: Kokneses pilsdrupas mūsdienās. Tā bija Rīgas arhibīskapa pils.
Kokneses pils bija izbūvēta divos stāvos, tai bija četri torņi. Apakšējā stāvā atradās virtuve, ūdenstvertne, ko piepildīja no akas pagalmā, te bija alus darītava, pulvera noliktava un cietums. Augšējā stāvā - kapitula zāle, kapela, dzīvojamās telpas, gar visu otro stāvu pagalma pusē bija izbūvēta koka galerija.
Pils austrumu daļā – priekšpils ar diviem torņiem, ko no galvenās pils atdalīja grāvis ar paceļamo tiltu. Priekšpils austrumu daļā izauga Kokneses pilsēta.
Attēlā: Tā izskatījās Kokneses pilsdrupas 20. gadsimta pirmajā pusē, - pirms paaugstināja Daugavas līmeni sakarā ar vairāku HES izbūvi uz Daugavas.
Kā redzams, pils uzcelta kalna virsotnē un pacēlās pāri visai apkārtnei.
Ziemas arhibīskaps pavadīja Raunā. Tur arhibīskapam bija arī savs ķieģeļu ceplis.
Lai iegūtu papildu līdzekļus, viņš centās iesaistīties arī preču tirdzniecībā. Tā kā Rīgas arhibīskapam nebija pastāvīgas, regulāras armijas, tika veidots vasaļu karaspēks. Kā samaksu par karadienestu bīskapi vai arhibīskapi izlēņoja zemes.
Vasaļa pienākums bija ne tikai doties karot pēc lēņa devēja aicinājuma, bet arī pildīt novadā pārvaldnieka pienākumus. Par minēto pienākumu pildīšanu viņi varēja ievākt nodevas un pieprasīt pildīt dažādas klaušas.
Attēlā: Rīgas arhibīskapa Vilhelma kapa plāksne.
Blakus arhibīskapa atveidojumam redzami arhibīskapa varas simboli: kreisajā pusē - krusts, bet labajā - zizlis.
Šie simboli tika izmantoti gan Rīgas arhibīskapa zīmogā, gan kaltajās monētās, gan viņa iecelto vasaļu zīmogos, izkalti uz robežzīmēm, lai iezīmētu Rīgas arhibīskapijas robežas.
Līdzīga pārvalde bija arī mazākajā Livonijas valstiņā – Kurzemes bīskapijā. Tās centrs kopš 13. gs. beigām atradās Piltenē.
1290. gadā Kurzemes bīskaps, Vācu ordeņa brālis, kuru amatā bija iecēlusi Romas kūrija, nodibināja domkapitulu, kas sastāvēja arī no Vācu ordeņa brāļiem, un arī visi vēlākie domkungi un bīskapi nāca no Vācu ordeņa brāļu vidus.
Attēlā: Piltenes pilsdrupas mūsdienās.
Kā redzams, no Kurzemes arhibīskapa pils pāri palikuši torņa fragmenti, pamati (nav redzami attēlā). Bet savulaik tā bija ievērojamākā aizsardzības būve Ziemeļkurzemē. Jau 16. gs. pils bija ļoti nopostīta, jo pārdzīvojusi vairākkārtējus lietuviešu uzbrukumus.
Attēlā zemāk redzams zīmējums, kā pils varēja izskatīties laikā, kad vēl nebija nopostīta.
Ikvienā draudzes novadā bija baznīca ar baznīckungu (priesteri), kuru amatā iecēla arhibīskaps.
Kā atlīdzību par kalpošanu priesteriem piešķīra laukus, pļavas, zemniekus.
Dievkalpojumi notika latīņu valodā. Baznīcas svētku dienās notika svinības, kā arī gadatirgi.
Līdzīga valsts pārvalde kā Rīgas arhibīskapijā bija arī Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapijās Igaunijā.