Par galvenajiem sāncenšiem cīņā par varu Livonijā kļuva ordenis un arhibīskaps.
Pārējās Livonijas valstiņas atkarībā no politiskās situācijas nostājās vai nu ordeņa vai arhibīskapa pusē.
Galvenais strīda objekts ordeņa un arhibīskapa attiecībās bija Rīgas pilsēta – nozīmīgākais tirdzniecības centrs Austrumbaltijā.
Attēlā: Rīgas panorāma 16. gadsimtā.
Virskundzība pār Rīgu bija vilinoša – tā nozīmēja brīvu tirdzniecību pilsētā, iespēju ievākt nodokļus, iespēju spriest tiesu.
Trīs gadsimti Rīgas vēsturē – no 13. gs. beigām līdz 15. gs. beigām pagājuši nemitīgos konfliktos, izlīgumos un sarunās par virskundzību.
Atklātā karadarbībā nesaskaņas pārauga divreiz.
Sīkāks ieskats būs vienā no kariem - 13. un 14. gadsimtu mijā - starp Livonijas ordeni un rīdziniekiem - Rīgas iedzīvotājiem un Rīgas arhibīskapu.
Attēlā: 13. gs. Rīgas pils zīmogs, kurā pāri Rīgas simboliem - pilsētas mūrim ar diviem torņiem un svētā Pētera atslēgām - pacelts arhibīskapa un baznīcas simbols - krusts. Uzraksts latīņu valodā vēsta, ka tas ir Rīgas pils zīmogs.
Kara iegansts, šķiet, bija pavisam nenozīmīgs. Rīdzinieki, lai pasargātu pilsētas mūri no pavasara plūdu postījumiem, būvēja dambi. Celtniecības darbu nodrošināšanai vajadzēja uzcelt tiltu pār Rīdziņas upi ordeņa pils tuvumā. Ordeņbrāļi tiltiņu patvaļīgi nojauca. Lai vēl vairāk kaitētu rīdziniekiem, bruņinieki traucēja pārtikas piegādi, dedzināja ēkas ārpus pilsētas mūriem, postīja rīdzinieku dārzus un sējumus. Turklāt cīņu karstumā izcēlās ugunsgrēks, un nodega lielākā daļa pilsētas. Tad saniknotie pilsētnieki uzbruka ordeņa pilij Rīgā, sagrāva to un sodīja ar nāvi komturu un 60 ordeņbrāļus.
Attēlā: Bijusī Livonijas ordeņa pils (pils kapella, vēlāk - Sv Jura baznīca) - ēka, kas netika pilnībā nopostīta, kad rīdzinieki nopostīja pārējo pili 13. gs. beigās. Mūsdienās te ierīkots muzejs.
Tā kā cīņa par pilsētu stipri traucēja Rīgas tirdzniecību, ar vairāku Hanzas pilsētu palīdzību izdevās noslēgt pamieru. Diemžēl, tas neturpinājās ilgi, jo ordenis atsāka karadarbību pret rīdziniekiem un viņu sabiedrotajiem – Rīgas arhibīskapu, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapiem. Pārspēka priekšā Tērbatas bīskaps izstājās no cīņas, bet Rīgas arhibīskaps tika sagūstīts Kokneses pilī. Tad rīdzinieki noslēdza savienību ar Lietuvas valdnieku Vīteni. (Skat. attēlu zemāk.)
Attēlā: Lietuviešu valdnieks Vītenis. (Tulkojumā viņa vārds nozīmē visu redzošo, viedo.)
Viņa valdīšanas laikā Lietuva pārvarēja savas valsts iekšējo nestabilitāti.
Lietuvieši vairākkārt postīja ordeņvalsts teritoriju.
1298. gadā rīdzinieki kopā ar sabiedrotajiem lietuviešiem un arhibīskapa vasaļu karaspēku sakāva ordeņa spēkus, kaujā krita arī ordeņa mestrs un Vīlandes komturs. Ordenim palīgā steidzās papildspēki no Vācu ordeņa galvenās mītnes Prūsijā.
Pēc dažiem gadiem Livonijas ordenis savā pusē pārvilināja Sāmsalas -Vīkas un Tērbatas bīskapus, kā arī Rīgas arhibīskapijas domkungus un vasaļus. Turklāt brāļi sekmīgi izmantoja savus ievērojamos naudas līdzekļus pāvesta kūrijas uzpirkšanai un panāca, ka Daugavgrīvas cietoksni, ko rīdzinieki pirms tam bija atkarojuši, pāvests pasludināja par ordeņa „mūžīgu īpašumu”.
Attēlā: Senākās būves paliekas Daugavgrīvas cietoksnī. Cietoksnī saglabājušās dažādos laikos būvētu ēku paliekas.
Kopš 13. gs.vairākus gadsimtus Daugavgrīvas cietoksnis bijis nozīmīgs cietoksnis Rīgas aizsardzībā. Tas bija uzcelts starp Daugavu, jūru un Lielupi.
1329. gadā Livonijas ordenis bija sagatavojies nopietnam uzbrukumam Rīgai. Enerģiskā ordeņa mestra Eberharda no Monheimas vadībā ordeņa karaspēks 1329. gadā uzsāka Rīgas aplenkšanu. Rīdzinieki noturējās līdz 1330. gada martam.
Kapitulācijas līgumu, ko sauca arī par „grēku nožēlas grāmatu”, apstiprināja Vācijas ķeizars, bet ne pāvests. Lai vēl vairāk satriektu rīdzinieku lepnumu, mestrs savam triumfa gājienam pilsētā lika izlauzt Rīgas mūrī platu joslu. To redzēdama, kāda padzīvojusi rīdziniece esot iesaukusies: „Nebiju domājusi, ka mestra kungs ir tik milzīga auguma vīrs, kurš nevar ieiet pa vārtiem kā citi kristīgi ļaudis!”
Attēlā: Senie - 13.-14.g s. Rīgas nocietinājuma mūri rekonstruēti un apskatāmi Jāņa sētā. No ārpuses tie ir vienlaidus siena, bet no iekšpuses - dalīti, lai uzbrukuma gadījumā mūru augšpusē varētu pārvietoties Rīgas aizstāvji.
Rīgas rātes sekretārs Hermanis Hēlevegs par situāciju pēc kapitulācijas rakstīja: "Zobens bija pārspējis spalvu..."
Saskaņā ar 1330. gadā noslēgtā miera līguma noteikumiem Rīgas pilsētai bija jāatjauno Livonijas ordeņa cietoksnis Daugavmalā. Tomēr lielāko daļu darbu nācās paveikt pašam ordenim. Pils būvi pabeidza 14. gs. vidū. Tā bija ordeņa mestra rezidence, tur glabājās ordeņa arhīvs, kā arī bagātības.
Attēlā: Livonijas ordeņa pils iespējamais izskats 14. gadsimtā. Skice.
Cīņa par virskundzību nerimās arī nākamajā gadsimtā, līdz 1452. gadā Rīgas arhibīskaps ar Livonijas ordeni vienojās par dubultu kundzību pār Rīgu, nostiprinot to ar Salaspils līgumu.