Par krusta kariem Latvijas teritorijā stāsta divas 13. gadsimta hronikas – Indriķa hronika (saukta arī par Indriķa Livonijas hroniku) un Atskaņu hronika (senākais nosaukums - "Rīmju hronika").
Indriķa hronika
Hronika sarakstīta laikā no 1225. līdz 1227. gadam viduslaiku latīņu valodā.
Tā aptver laika posmu no 1180. gada līdz 1227. gadam.
Attēlā: Indriķa hronikas mūsdienu izdevums.
Hronikas autors bija priesteris Indriķis (latviskojums) jeb Heinrihs (Heinricus), kas pats bija daudzu notikumu aculiecinieks. Viņš darbojās latgaļu zemes Imeras draudzē, tāpēc hronikā pozitīvi raksturo latgaļus, kuru vidū dzīvoja. Rakstot hroniku, viņš izmantoja dokumentus, kuri glabājās bīskapa arhīvā, kā arī iztaujājis savus laikabiedrus – notikumu dalībniekus.
Hronika sacerēta bīskapa Alberta uzdevumā. Uz pergamenta uzrakstītais teksts tika nodots pāvesta sūtnim, kurš to nogādāja Romā. Tā kā bīskaps Alberts vēlējās radīt labu iespaidu par savu darbību vietējo iedzīvotāju kristīšanā, hronikā viņa veikums galvenokārt vērtēts pozitīvi.
Attēlā: Tā mūsdienu mākslinieks attēlojis hronistu Indriķi rakstām savu sacerējumu.
Indriķa hronikā sniegtas arī ziņas par Zobenbrāļa ordeņa dibināšanu, aprakstītas vairākas kaujas un krustnešu ieroči.
Svarīgi!
Indriķa hronika ir vecākais Latvijas teritorijā tapušais stāstošais vēstures avots, kas vēsta par vietējo cilšu cīņām pret vācu krustnešiem.
Pats autors hronikai nav devis nosaukumu. Tā vēlāk nosaukta par Indriķa hroniku rakstītāja vārdā. Hronikas oriģināls līdz mūsdienām nav saglabājies, bet vēsturnieku rīcībā ir vairāki dažādos laikos izdarīti noraksti, vecākais no tiem ir no 14. gadsimta sākuma. Rūpīgi salīdzinot visus norakstus, vēsturnieki atjaunojuši hronikas autora uzrakstīto tekstu, kas mūsdienās tulkots un izdots vācu, krievu, angļu, latviešu, lietuviešu, igauņu un citās valodās.
Attēlā: J.G. Arnta 18. gs. no latīņu valodas tulkotā hronika. Hroniku vācu valodā pirmais pārtulkoja Rīgas liceja rektors Johans Gotfrīds Arnts.
Hronika ir pirmais tagadējās Latvijas teritorijā tapušais rakstītais vēstures avots, kurā vēstīts par nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem un arī par vietējiem iedzīvotājiem – lībiešiem, latgaļiem, kuršiem, zemgaļiem un sēļiem, kā arī kaimiņos dzīvojošiem igauņiem:
- hronikā minēti daudzi Latvijas teritorijas apdzīvotu vietu nosaukumi, piemēram, Beverīna, kuru ilgstoši centās atrast vēsturnieki;
- tās vietas, kuras apdzīvojuši lībieši/ līvi, Indriķis saucis lībiešu/ līvu valodā, piemēram, Gauja - Coiwa, Burtnieku ezers – Astijerve, Ogre – Woga;
- hronikā minēti gan bīskapu, priesteru, gan krustnešu vārdi;
- no hronikas kļuva zināmi vietējo tautu/ cilšu vadoņu vārdi, ievērojamākie no tiem, - Jersikas Visvaldis, Turaidas Kaupo, Tērvetes Viestards un Tālavas Tālivaldis (hronikā - Tālibalds);
- Indriķis spilgti aprakstīja vietējo tautu/cilšu savstarpējos konfliktus;
- hronika sniedz ziņas par vietējo cilšu/ tautu attiecībām ar vācu misionāriem un krustnešiem.
Attēlā: Hronikas vēstījums par lībiešu zīlēšanu radis atveidojumu A. Baumaņa gleznā "Likteņa zirgs".
Kristīšanas sākumposmā - pēc 1187. gada Turaidas līvi/ lībieši gribēja ziedot katoļu priesteri Teoderihu saviem dieviem, viņi dievu gribu izzināja, zīlējot ar „Likteņa zirga” palīdzību. Zirga mugurā pēc viņu ticības neredzams sēdēja pats Dievs. Tā kā zirgs divas reizes kāpa pār zemē nolikto šķēpu ar dzīvības lēmēju kāju, tad priesterim tika saglabāta dzīvība.
Iespēja iepazīties ar Indriķa hronikas tekstu un tā komentāriem - priekšpēdējā saite.
Attēlā: Fragments no rokoperas "Indriķa hronika".
Indriķa hronika bijusi iedvesmas avots mūsdienu autoriem - Jānis Lūsēns un Māra Zālīte sarakstījuši rokoperu "Indriķa hronika". Iespēja noklausīties fragmentu no rokoperas iestudējuma - pēdējā saite.