Mūsdienu Latvijā dzīvo dažādu tautību iedzīvotāji - latvieši, krievi, ukraiņi, lietuvieši, baltkrievi, igauņi, poļi vai kādai citai tautai piederīgie, un viņi apzinās savu dzimto valodu, tautību.
Svarīgi!
Taču pirms 13 tūkstošiem gadu jeb 11. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, kad Latvijas teritorijā ienāca senākie iedzīvotāji, - akmens laikmetā šādu tautu vēl nebija. (Akmens laikmets - senākais laikmets cilvēku vēsturē, kad darbarīkus un ieročus izgatavoja no akmens.)
Attēlā: Iespējams, tieši šādi izskatījās Latvijas senāko iedzīvotāju apmetne.
Nav iespējams pateikt, kādā valodā runāja cilvēki, kas tik tālā senatnē apdzīvoja tagadējo Latvijas teritoriju.
Vēsturnieki, pētot seno cilvēku atstātās liecības, pievērš uzmanību darbarīkiem, rotaslietām, māla trauku ornamentiem un, saskatot līdzības vai atšķirības, mēģina noteikt, kuras kultūras pārstāvji apdzīvoja to vai citu teritoriju.
Vēsturnieki, pētot seno cilvēku atstātās liecības, pievērš uzmanību darbarīkiem, rotaslietām, māla trauku ornamentiem un, saskatot līdzības vai atšķirības, mēģina noteikt, kuras kultūras pārstāvji apdzīvoja to vai citu teritoriju.
Svarīgi!
Par latviešu senčiem – baltiem, par līvu jeb lībiešu senčiem - Baltijas somiem – ir ziņas no jaunākā akmens laikmeta jeb neolīta.
Šie baltu priekšteči un somugru valodu saimes Baltijas somu iedzīvotāji māla traukus darināja un rotāja atšķirīgās tehnikās.
Attēlā: Somugru valodu saimes Baltijas somu iedzīvotāju darināto māla trauku ornaments veidots ar ķemmveida zobiņu un bedrīšu iespiedumu.
Savukārt baltu priekšteču - auklas keramikas kultūras pārstāvju – izgatavotie māla trauki izrotāti ar auklas un skujiņu rakstu.
Dzelzs laikmetā (laikmets, kurā darbarīkus un ieročus izgatavo no dzelzs; Latvijas teritorijā tas sākās 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras) - notika baltu cilšu - kuršu, zemgaļu, sēļu, vēlāk - arī latgaļu un Baltijas somiem piederīgās līvu jeb lībiešu cilts veidošanās process.
Par senajiem laikiem Latvijas teritorijā vairāk uzzināsi tēmās "Akmens laikmets Latvijas teritorijā" un "Bronzas un dzelzs laikmets Latvijas teritorijā".
Svarīgi!
Sākot ar 16. – 17. gadsimtu, rakstītajos avotos kuršus, latgaļus, zemgaļus un sēļus dēvē vienā vārdā – par latviešiem. Latvieši un līvi jeb lībieši ir mūsu valsts pamatiedzīvotāji.
Attēlā: Rekonstruētā dzelzs laikmeta seno zemgaļu koka pils un seno karavīru tērpos ģērbušies pils sargi.
Visu citu tautību pārstāvjus, kas vēstures gaitā - sākot ar 13. gadsimtu - ienākuši tagadējā Latvijas teritorijā un apmetušies te uz pastāvīgu dzīvi, dēvē par mazākumtautībām jeb vēsturiskajām minoritātēm.
Sākot ar 12. gs. beigām un 13. gs., vēstures notikumi Latvijas teritorijā attīstījās, tos nosakot gan tuvu, gan tālāku tautu un valstu interesēm. Vietējiem iedzīvotājiem - latviešu priekštečiem bija maz iespēju mainīt notikumu gaitu.
12. gs. beigās – 13. gs. Latvijas teritorijā vispirms kā kristīgās ticības sludinātāji un tirgotāji, bet vēlāk kā krusta karotāji ienāca vācieši. Vācu krustnešu iekaroto tagadējās Latvijas un Igaunijas teritoriju dēvēja par Livoniju.
Attēlā: Šādi izskatījās vācu krustneši - Livonijas ordeņa bruņinieki, kas uzsāka Latvijas teritorijas pakļaušanu. Iekarotās zemes - Latvijas un Igaunijas teritoriju nosauca par Livoniju. Tā pastāvēja līdz 16. gadsimtam.
Vācu tautības iedzīvotāji Latvijā bija seno karotāju pēcteči, kā arī ieradās vēlāko gadsimtu laikā. Latvijā dzīvojošos vāciešus 20. gs. sāka saukt par vācbaltiešiem, jo viņi uzsvēra savu atšķirību no Vācijas vāciešiem, viņu dzimtene bija Latvijas teritorija.
Par vācbaltiešiem vēstures gaitā kļuva arī citu mazākumtautību iedzīvotāji, pārņemot vācu valodu un iekļaujoties viņu sabiedrībā, arī daļa latviešu pārvācojās.
20. gadsimta laikā dažādu notikumu iespaidā vācbaltiešu skaits Latvijā strauji samazinājās - vēl 19.gs. beigās vācbaltieši bija 1/4 daļa no Latvijas iedzīvotājiem, bet mūsdienās sevi par piederīgiem šai mazākumtautībai atzīst nedaudzi cilvēki Latvijā.
Attēlā: Melngalvju nams Rīgā. Tas bija neprecēto vācu tirgotāju - Melngalvju biedrības (ģildes) nams. To sāka būvēt 14. gadsimtā.
Rīgas vēsturiskā centra veidolu senatnē noteica tieši vācu ietekme. Te arī mūsdienās redzamas vācbaltu kultūras liecības - baznīcas, biedrību nami, dzīvojamās ēkas.
Vēlākos gadsimtos - sākot ar 16. gadsimtu Latvijas teritorijā uz dzīvi apmetās vēl citu tautību pārstāvji, kuru pēcteči joprojām dzīvo Latvijā. (Skat. nākošo tēmu.)