Latvijas teritorija nav liela - vienas dienas laikā iespējams apceļot visus Latvijas kultūrvēsturiskos novadus, apzinot kaut nelielu daļu no katra novada savdabības.
Attēlā: Latvijas kultūrvēsturiskie novadi : Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Sēlija jeb Augšzeme, Latgale.
Novadi veidojušies daudzu gadsimtu gaitā, to nosaukumi (izņemot Vidzemi) atvasināti no senatnē novados dzīvojošām dažādām ciltīm, no kurām laika gaitā izveidojās latviešu tauta:
- Kurzemē jeb Kursā dzīvoja kurši un līvi jeb lībieši. Kurzemes bīskapija dibināta 1230. gadā, tajā ietilpa arī daļa mūsdienu Lietuvas teritorijas.
- Zemgalē dzīvoja zemgaļi. 1226. gadā tika nodibināta Zemgales bīskapija. 16.gs. Zemgali un Sēliju apvienoja ar Kurzemes hercogisti.
- Sēlijā jeb Augšzemē dzīvoja sēļi. Sēlijas bīskapija dibināta 1218. gadā. Kurzemes guberņas laikā Sēliju mēdza uzskatīt par Kurzemes "augšgalu" jeb Augškurzemi. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 20. gadsimta sākumā to savukārt pieskaitīja Zemgales kultūrvēsturiskajam novadam.
Attēlā: Latgales svētki Ludzas pilskalnā pie krustnešu 14. gadsimtā būvētās pils drupām. Tiek atdarinātas senās - 13. gadsimta kaujas.
- Latgalē senatnē dzīvoja galvenokārt latgaļi, bet vēlākos gadsimtos ienāca arī daudz krievu. Par Latgali vēsta hronika 12. un 13. gadsimta mijā, - latīņu tekstos tā saukta par "Letiju" (Lettia), bet senkrievu rakstos - par "Latgali" (Лотыголa). Atšķirībā no pārējās Latvijas, kur dominējošā konfesija ir luterānisms, Latgalē dominējošā ir Romas katoļu ticība.
- Vidzemē dzīvoja līvi jeb lībieši un latgaļi. Pirmo reizi rakstītajos avotos Vidzemes vārds sastopams 17. gadsimtā, kad latviešu, līvu un igauņu apdzīvotās Pārdaugavas hercogistes teritoriju sadalīja Zviedrija un Polija-Lietuva.
Attēlā: Latvijas teritorija 12. gadsimtā - cilšu teritorijas.
Apceļojot Latvijas novadus, iespējams dzirdēt latviešu valodu dažādās intonācijās un izloksnēs - latgaliešu, ventiņu, lībiešu u.c..
Lai arī aptuveni 100 gadus pastāv vienota Latvija un latviešu tauta, tomēr daudzu gadsimtu gaitā, kamēr tādas nebija, katrā novadā veidojušās atšķirības gan valodas, gan reliģijas, tradīciju un daudzās citās jomās, un tās turpina saglabāties mūsdienās.
Vienuviet daudzas šādas atšķirības iespējams redzēt Brīvdabas muzejā, salīdzinot dažādu novadu sētas, - kā būvētas, iekārtotas ēkas, kādi bijuši sadzīves priekšmeti, kādus tērpus darināja un nēsāja cilvēki.
Attēlā: Brīvdabas muzejā iespējams aplūkot dažāda laika dažādu Latvijas novadu lauku sētas.
(Sēta šajā gadījumā ir ēku komplekss, kurā ietilpst dzīvojamā māja, klēts, kūts u.c. lauku dzīvei nepieciešamās ēkas).
Novadu atšķirības pastiprināja vēstures notikumi, kas tieši ietekmēja Latvijas teritoriju:
- Pēc vācu krustnešu ienākšanas Latvijas teritorijā (12. - 13. gs.) izveidojās Livonija - valsts, kura pastāvēja līdz 16. gadsimtam. Šajā laikā sāka valdīt vācu bruņinieki, vēlākie kungi, un vācu garīdznieki, kuri centās izplatīt kristietību, bet bez sevišķiem panākumiem - latvieši turpināja godāt savus senos dievus.
- 16. gadsimta otrajā pusē Livonijas kara laikā Latvijas teritorija nonāca spēcīgās Polijas - Lietuvas sastāvā. Tā bija katoļticīga zeme.
- Latgalē Polija - Lietuva nostiprināja savu varu, daudzas muižas pārņēma poļi un lietuvieši. Tika nostiprināta arī katoļticība, tāpēc Latgalē joprojām ir daudz katoļticīgo.
Attēlā: Kurzemes suiti - savdabīgs novads un iedzīvotāji Kurzemē. Te izplatījās katoļticība, atšķirībā no pārējās Kurzemes. Suiti glabā senas valodas, dziedāšanas, tērpu u.c. tradīcijas, visai atšķirīgas no pārējās Kurzemes. Tās veidojušās vēl Kurzemes hercogistes laikā.
- Lai arī Kurzeme un Zemgale bija Polijas - Lietuvas pakļautībā, te daudz ko noteica Kurzemes hercogi un vietējie vācu tautības muižnieki. Tāpēc Kurzemē un Zemgalē nostiprinājās vācu kungu vara, bet valdošā reliģija bija luterisms.
- Vidzemē Polija - Lietuva valdīja neilgi - drīz sākās jauns karš, un Vidzemi un Rīgu uz gandrīz 100 gadiem iekaroja Zviedrija. Zviedrija bija luteriska zeme, tāpēc Vidzemē latviešus centās pievērst luterticībai un izglītot - te atvēra pirmās skolas latviešu bērniem.
- 18. gadsimta laikā visu Latvijas teritoriju sev pakāpeniski pievienoja Krievija. Jau pirms tam - 17.gs. beigās Latgalē ieceļoja daudz krievu - vecticībnieku. Vēlāk - 18. un nākošajos gadsimtos - arī pareizticīgie. Bet Latgales latvieši palika uzticīgi katoļu baznīcai - šī reliģija bija nostiprinājusies.
Attēlā: Latvijas teritorija 18. gadsimta sākumā - pēc Ziemeļu kara, kura rezultātā Krievija atkaroja no Zviedrijas Rīgu un Vidzemi.
Inflantija (Poļu Livonija, kā to sauca Krievijas impērijā) jeb Latgale un Kurzemes - Zemgales hercogiste vēl ir Polijas - Lietuvas valdījumā. Robeža starp novadiem - Daugava.
Svarīgi!
Visi novadi tika apvienoti vienā valstī, nodibinot neatkarīgu Latvijas Republiku - 1918. gadā.
Valsts teritorija tika sadalīta apriņķos, kas sastāvēja no pagastiem.(Pagasts ir mazākā teritoriāli administratīvā vienība.)
Šo teritoriālo vienību iedalījums mainījās, kad Latvija nonāca padomju okupācijā, - tika iekļauta Padomju Savienībā. Padomju režīms Latvijā pastāvēja līdz 1991. gadam, kad Latvija atguva neatkarību.
Padomju laika teritoriālais iedalījums saglabājās līdz 2009. gadam.
2009. gadā reformas rezultātā izveidoja 110 novadus, atsevišķi izdalot 9 republikas nozīmes pilsētas. Šķiet, ka arī šāds iedalījums nav veiksmīgs, un tiek apspriesta nepieciešamība veikt jaunu reformu.
Attēlā: Atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību, tika atjaunoti Latvijas valsts simboli: himna, karogs un Latvijas ģerbonis. Tie bija nostiprināti, kad dibināja Latvijas valsti.
Ģerbonī pārstāvēti Latvijas vēsturiskie novadi: trīs zvaigznes simbolizē Kurzemi, Vidzemi un Latgali, kuras apvienojās vienā valstī.
Lauva un grifs ir "pārceļojuši" no senākiem vēstures procesiem - lauva bija Kurzemes hercogistes ģerbonī, bet grifs - Pārdaugavas hercogistes ģerbonī (tā bija mūsdienu Vidzeme un Latgale 16.gs. beigās) - Latvijas simboli atspoguļo Latvijas vēsturi.