Latvijas pamatiedzīvotāji ir latvieši un lībieši jeb līvi.
Viņi ir pēcteči tām ciltīm, kas dzīvoja Latvijas teritorijā, pirms 12. - 13. gadsimtā sākās centieni Latvijas teritoriju pakļaut kādai no Eiropā valdošajām varām - Romas pāvesta vai kādas valsts valdnieka varai.
Tos citu tautību iedzīvotājus, kuru priekšteči vai kuri paši vēstures gaitā ieceļojuši tagadējā Latvijas teritorijā un apmetušies te uz pastāvīgu dzīvi, dēvē par mazākumtautībām jeb vēsturiskajām minoritātēm.
Attēlā: Latvijas Universitātes studenti. Arī mūsdienās gan studēt, gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā ierodas dažādu tautību un valstu pārstāvji.
Latvijas teritorijas un Latvijas valsts iedzīvotāju nacionālais sastāvs visos laikos ir mainījies. Precīzākas ziņas par nacionālo sastāvu iegūstamas 20. un 21. gadsimtā, kad sākās regulāra iedzīvotāju uzskaite.
Kā redzams, izpētot un salīdzinot diagrammas, tad 20. gadsimta gaitā latviešu īpatsvars Latvijas teritorijā samazinājās.
Attēlā: 1930. gada tautas skaitīšanas dati.
1930. gada tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka latvieši bijuši vairāk nekā 70% no Latvijas iedzīvotāju sastāva. Tolaik pastāvēja neatkarīga Latvijas valsts.
Sevišķi liktenīgi latviešu tautai bija padomju okupācijas gadi, kas sākās 1940. gadā un turpinājās līdz 1991. gadam.
Nekad iepriekš tik krasi nebija samazinājies latviešu skaits, kā šajos 50 okupācijas gados. Latvieši savā dzimtenē gandrīz bija kļuvuši par minoritāti - viņu bija vairs tikai puse no Latvijas iedzīvotājiem. Daudzi latvieši 20. gadsimta 40. gados devās trimdā, kad bija skaidrs, ka Latvijā valdīs padomju okupācijas režīms, daudzi tika izsūtīti uz Sibīriju un neatgriezās, daudzi gāja bojā Otrā pasaules kara laikā.
Attēlā: Tautas skaitīšanas dati 1989. gadā, - pirms Latvija atguva neatkarību - rāda, ka strauji palielinājies cittautiešu skaits. Rīgā latvieši bija pat mazāk nekā 50%.
Tā notika, jo padomju režīms īpaši veicināja rūpniecības attīstību un krievvalodīgo (krievu valodu kā saziņas līdzekli lietoja arī ukraiņi, baltkrievi u.c. PSRS iedzīvotāji) iebraukšanu Latvijā.
2015. gada tautas skaitīšanas dati liecina, ka latviešu īpatsvars Latvijas teritorijā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pakāpeniski palielinās - latvieši ir vairāk nekā 60% no Latvijas iedzīvotājiem. (Skat. diagrammu.)
Ievērojams skaits krievvalodīgo no Latvijas aizbrauca, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība - pēc 1991. gada.
Salīdzinot datus par citu tautību iedzīvotājiem Latvijā, redzams, ka pēdējās divās diagrammās kā atsevišķa tautība vairs neparādās vācieši, kaut 1930. gadā viņi bija ievērojamā skaitā. (Par šīm izmaiņām - skat. iepriekšējo teoriju.)
Pārējo tautību iedzīvotāju priekšteči uz dzīvi Latvijā ieradās gan pirms vairākiem gadsimtiem, gan 20. gadsimtā dažādu notikumu ietekmē.
- Kad 16. gadsimta otrajā pusē daļa bijušās Livonijas nonāca atkarībā no Polijas-Lietuvas valsts, mūsdienu Latvijas teritorijā gan 16. gadsimtā, gan vēlāk ienāca poļi un lietuvieši. Gan poļu, gan lietuviešu priekšteči ieceļoja Latvijā arī 20. gadsimtā - 20. - 30. gados.
- Sākot ar 16. gadsimtu, Latvijas teritorijā ienāca arī čigāni un ebreji, daļa no viņiem kā bēgļi vai patvēruma meklētāji. Daudzi Latvijas čigāni un ebreji gāja bojā nacistiskā okupācijas režīma laikā - Otrajā pasaules karā.
- Krievi uz pastāvīgu dzīvi tagadējā Latvijas teritorijā sāka apmesties 17. gadsimta beigās. Tie galvenokārt bija Krievijā pēc Pareizticīgo baznīcas šķelšanās vajātie tā sauktie vecticībnieki, kuri Baltijā jutās drošībā un varēja saglabāt savu ticību, dzīvesveidu un kultūru.
- Krievi turpināja apmesties uz dzīvi Latvijas teritorijā arī 18.gs. bet masveidā ieceļot - 19. un 20. gadsimtā. 18. gadsimta gaitā visa Latvijas teritorija pakāpeniski bija nonākusi Krievijas impērijas varā.
Attēlā: 20. gadsimta kari - fotomontāža.
Lielas pārmaiņas Latvijas iedzīvotāju sastāvā notika 20. gadsimtā – tās ietekmēja abi pasaules kari, padomju un vācu okupācijas. Šos karus, realizējot savas intereses un plānus, uzsāka lielvalstis, bet tie gāja pāri Latvijas teritorijai, ļāva izveidot vai sagrāva Latvijas valsti, mainīja daudzu latviešu likteņus.
Pēc Latvijas valsts atjaunošanas un īpaši - pēc iestāšanās Eiropas Savienībā cilvēkiem ir iespēja brīvi ceļot, mācīties vai meklēt darbu ārzemēs.
Visu Latvijā dzīvojošo cilvēku, neatkarīgi no tautības vai ticības, pamattiesības sargā Latvijas Republikas pamatlikums – Satversme. Satversme tika atjaunota, atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību, - sākot ar 1990. gadu.
Latvijas Republikas Satversme ir Latvijas Republikas pamatlikums.
Attēlā: Latvijas Republikas Satversme. Latvijas valsts prezidents, stājoties amatā, zvēr turēt svētus un ievērot Latvijas Satversmi un valsts likumus.
Saskaņā ar Satversmi augstākā vara Latvijas valstī pieder pilsoņu kopumam. Lai aktīvi varētu piedalīties valsts jautājumu lemšanā – ievēlēt Saeimu un pašvaldības, kļūt par deputātu vai ierēdni, - cilvēkam ir jābūt pilsonim. Ar likumu ir noteikts, kā veidojas pilsoņu kopums un kā var kļūt par pilsoni. Ja kaut kādu iemeslu dēļ cilvēks nav pilsonis, tad ir iespēja par tādu kļūt naturalizējoties.
Latvijā darbojas gan mazākumtautību skolas, gan biedrības – krievu, poļu, ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu, igauņu, ebreju. Šajās skolās audzēkņi apgūst ne tikai Latvijā noteikto obligāto mācību saturu, bet arī mācās savu dzimto valodu, savas tautas vēsturi, izzina un kopj tautas tradīcijas.
Attēlā: Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzijas audzēkņi poļu tautastērpos Lāčplēša dienai veltītajā svinīgajā pasākumā. Tajā skan dziesmas gan poļu, gan latviešu valodā.
Ieskatu mazākumtautību skolas dzīvē un Latvijas valsts atceres dienas pasākumos var gūt, izmantojot pēdējo saiti - sižets no Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzijas par Lāčplēša dienas pasākumiem.