Svētki mūsu ikdienā ir ļoti dažādi – ģimenes, gadskārtu, baznīcas, valsts un starptautiski atzīmējamie, notiek arī pilsētu svētki, uzņēmumu, iestāžu, arī dažādi skolu svētki.
Valsts svētkos ir iespēja izjust saikni ar savu valsti, tās tautu un svinēt tos kopā ar citiem, kam ir svarīgas nacionālās vērtības.
Tāpēc Latvijas valsts svētki ir nozīmīgi, tāpat arī atceres un atzīmējamās dienas. Šīs dienas ar likumu noteicis Latvijas parlaments un tās ir ierakstītas kalendārā.
Tas, kā mēs svētkus svinam, ir atkarīgs no daudziem apstākļiem: no ģimenes tradīcijām, no mūsu reliģiskās piederības un tautas tradīcijām, no Eiropas un pasaules vēstures notikumiem.
Pēdējos divdesmit gados ir bijuši mēģinājumi Latvijā ieviest jaunus svētkus, piemēram, Lūcijas dienu, Visu svēto dienu jeb Helovīnus (nakts no 31. oktobra uz 1. novembri), Valentīndienu, bet cilvēku attieksme pret tiem ir dažāda.
Nozīmīgākās atceres dienas un valsts svētki ir šādi:
Attēlā: Piemineklis barikāžu pieminēšanai Vecrīgā
20. janvāris – 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena. Ar katru gadu aizvien plašāk notiek atceres pasākumi iedegti piemiņas ugunskuri, tiek godināti cilvēki, kas 1991. gada janvārī Vecrīgā pie barikādēm sargāja Latvijas valdību no padomju armijas uzbrukuma – bija gatavi bez ieročiem stāties pretī kaujas tehnikai un nepieļaut, ka Latvija atkal zaudē tikko iegūto neatkarību.
26. janvāris – Latvijas Republikas starptautiskās de jure atzīšanas diena (de jure – starptautiski atzīt valsti un nodibināt ar to diplomātiskās attiecības).
1921. gada 22. janvārī Parīzē sanāca Anglijas, Francijas, Itālijas, Beļģijas, un Japānas vadītāju sanāksme. Latvijas sūtnis Francijā iesniedza lūgumu atzīt Latvijas valsti. 26. janvārī minētās valstis parakstīja dokumentu, ar kuru tika atzīta Latvijas valsts de jure.
8. marts – Starptautiskā sieviešu diena.
25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena (genocīds – pilnīga vai daļēja atsevišķu iedzīvotāju grupu iznīcināšana).
Attēlā: 1949. gada 25. marta deportācija (deportācija – pamatiedzīvotāju piespiedu izsūtīšana uz citu apgabalu vai valsti).
Latvijā 1949. gadā notika otrā un cilvēku skaita ziņā lielākā padomju varas organizētā deportācija.
No Latvijas uz tālajiem Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem izsūtīja 42 125 cilvēkus (13 248 ģimenes). Izsūtīto vairākums bija zemnieki. Ar deportācijām centās iebiedēt lauku iedzīvotājus un panākt, lai Latvijas zemnieki, līdzīgi kā tas jau bija noticis citviet Padomju Savienībā, pāriet no personīgajām saimniecībām uz kolhoziem. Ar iebiedēšanu arī centās panākt pretošanās padomju varai izbeigšanu.
Latvijā pirmo reizi publiski šo deportāciju upuri tika pieminēti Rīgā, kad notika divas akcijas – 1987. gada 14. jūnijā ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa un 1989. gada 25. martā, kad tūkstošiem cilvēku organizēti devās uz Brāļu kapiem Rīgā.
Attēlā: Cilvēku straume plūst uz Rīgas Brāļu kapiem 1989. gada 25. martā, vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas ar likumu 1990. gada augustā tika atzīta deportāciju nelikumība.
Bijušie deportētie varēja atgūt viņiem atņemtos īpašumus vai saņemt atlīdzību.
1. maijs – Darba svētki un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena.
1920. gada 1. maijā uz savu pirmo sēdi sanāca Latvijas Satversmes sapulce (skat. iepriekšējo tēmu).
4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena (1990. gada 4. maijā pieņemta Deklarācija par Latvijas valstiskās neatkarības pakāpenisku atjaunošanu).
Attēlā: 1990. gada 4. maijs.
Kad notika balsojums par Latvijas neatkarības atjaunošanu, sapulcējušies cilvēki gaidīja tā pozitīvu iznākumu. Šeit var gūt ieskatu kinokadros no 4. maija notikumiem!
8. maijs – Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.
9. maijs – Eiropas diena.
14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju Padomju Savienības varas iestādes arestēja un no Latvijas uz Sibīriju un citiem PSRS apgabaliem izsūtīja 15 443 cilvēkus, starp kuriem 3741 bija bērni vecumā līdz 16 gadiem. 81,3% izsūtīto bija latvieši, 11,7% – ebreji un 5,3% – krievi.
17. jūnijs – Latvijas Republikas okupācijas diena. Šajā datumā 1940. gadā Latviju okupēja PSRS.
Attēlā: Padomju kara tehnika Rīgas ielās 1940. gada jūnijā.
4. jūlijs – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Šajā dienā tiek pieminēti ebreji, kuri gāja bojā Otrā pasaules kara laikā – iznīcināti nošaujot, mirstot gāzes kamerās vai koncentrācijas nometnēs.
11. augusts – Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Šajā dienā godināmi visi, kas cīnījušies par neatkarīgu, brīvu Latviju.
21. augusts – Konstitucionālā likuma „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanas diena. Ar šo likumu 1991. gadā Latvijas valdība pasludināja, ka Latvija ir neatkarīga valsts.
23. augusts – Staļinisma un nacisma upuru piemiņas diena.
11. novembris – Lāčplēša diena (par šo dienu – skat. nākošo tēmu – "Ko svinam Lāčplēša dienā").
18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena (skat. tēmu "Latvijas valsts dibināšana").
Attēlā: 18. novembra Lāpu gājiens Rīgā.
Decembra pirmā svētdiena – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena – 1937. gadā PSRS sākās represijas pret latviešiem. Represiju laikā tika nogalināts daudz cilvēku.