Lāčplēša diena - Latvijas brīvības cīņu visplašāk svinētā diena. Ar šo datumu aizsākas Patriotu nedēļas pasākumi, kad īpaši atceramies un godinām visus, kuri izcīnījuši neatkarīgu Latvijas valsti.
Attēlā: 11. novembra - Lāčplēša dienas pasākums pie Brīvības pieminekļa.
Šie valsts svētki saistīti ar 1919. gada 11. novembri – dienu, kad neatkarīgās un jaunās Latvijas armijas karavīri padzina no Pārdaugavas Bermonta – Avalova karaspēku.
Jau 1918. gada nogalē jaunajai valstij uzbruka lielinieki - padomju valdības karaspēks. Pagaidu valdībai nebija savas armijas, to aizsargāt no Cēsīm ieradās ap 200 latviešu strēlnieku sava komandiera Oskara Kalpaka vadībā - Cēsu rota kļuva par pirmo latviešu karaspēka vienību.
Attēlā: Piemineklis Oskaram Kalpakam - pirmajam Latvijas armijas virspavēlniekam Rīgā - Esplanādē.
Decembrī Rīgā sāka formēt Instruktoru rotu un - no Latvijas Universitātes studentiem - izveidoja Atsevišķo jeb Studentu rotu (Skat. attēlu zemāk).
Ar tik nelielu armiju latviešu Pagaidu valdība bija spiesta atkāpties no Rīgas, kad padomju armija sāka uzbrukumu. Drīz padomju varā atradās visa Latvija, izņemot Liepāju un nelielu teritoriju ap to. Bet pakāpeniski Latvijas armijas rindās stājās aizvien vairāk karavīru - lielinieki bija sākuši nežēlīgi izrēķināties ar iedzīvotājiem.
Lai varētu cīnīties pret lieliniekiem jeb padomju varu, Latvijas Pagaidu valdība bija vienojusies ar Baltijas vāciešiem, kas bija izveidojuši savu karaspēka vienību - Landesvēru, turklāt pēc Pirmā pasaules kara beigām Latvijā joprojām atradās arī Vācijas karavīri, ar kuriem arī tika panākta vienošanās par kopīgas armijas izveidi cīņai pret padomju armiju.
Apvienotie latviešu un vācu spēki 1919. gada 22. maijā padzina lieliniekus no Rīgas, taču pēc tam vācieši pavērsa ieročus pret Latvijas Pagaidu valdības karavīriem. Kauja starp vācu spēkiem un Latvijas armiju notika pie Cēsīm.
Attēlā: Cēsu pulka Skolnieku rotas un igauņu karavīri pie lauka virtuves Cēsīs. 1919.g. jūnijs.
Cēsu kaujas bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas un Igaunijas brīvības cīņās. Tās notika 1919. gada jūnijā, kad Landesvēra un vācu armijas apvienotie spēki sāka uzbrukumu Cēsīm, tiem pretī stājās arī Cēsu skolnieki, lai aizsargātu savu pilsētu. Kad piesteidzās Igaunijas armijas vienības un Ziemeļlatvijas brigāde - Latvijas valdības atbalstītāji - vācieši tika sakauti.
Par godu šiem notikumiem 22. jūnijs Latvijā ir Varoņu piemiņas diena, kad notiek Cēsu kauju atceres pasākumi.
Attēlā: Latvijas Brīvības cīņu piemineklis Cēsīs.
1919. gada 16. jūnijā pa šo ielu Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota aizgāja cīņā par dzimto Latviju.
Pēc Cēsu kaujām un vācu armijas sakāves tika noslēgts pamiers. Saskaņā ar noteikumiem viņiem bija jāatkāpjas uz Kurzemi un karaspēks jāizformē, taču vācieši nebija atteikušies no nodoma atjaunot Latvijā Vācijas ietekmi. Daudzi vācu karavīri iekļāvās Rietumkrievijas armijā, ko komandēja Latvijā atklīdušais Pāvels Bermonts-Avalovs (Krievijā valdīja juku laiki - dažādi grupējumi karoja par varu). 1919. gada 1. oktobrī Jelgavā viņš sasauca slepenu apspriedi, kurā pieņēma lēmumu gāzt Latvijas valdību.
Bermontiešu (tā sauc vācu un krievu baltgvardu apvienotos spēkus) uzbrukums Rīgai sākās 1919. gada 8. oktobrī. Rīgas un līdz ar to - Latvijas aizstāvji bija spiesti atkāpties uz labo krastu. Šajā brīdī tūkstošiem vīru un jauniešu iestājās Latvijas armijā.
Attēlā: Ierakumi Rīgā Daugavmalā 1919. gada rudenī, - gatavojoties atvairīt bermontiešu uzbrukumu.
Daugavā iebrauca Latvijas sabiedroto - angļu un franču karakuģi, tika piegādāti kara materiāli, britu karavīri piedalījās arī sauszemes kaujās pret bermontiešiem. 15. oktobrī sabiedroto karakuģi atklāja uguni uz Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. 3. novembrī sākās izšķirošais uzbrukums ienaidnieka pozīcijām, - latviešu karavīri pārcēlās pāri Daugavai un ieņēma Daugavgrīvu un Bolderāju, bet 11. novembrī bermontieši bija padzīti no Rīgas, novembra beigās - bija atbrīvota visa Kurzeme un sasniegta Latvijas robeža.
Svarīgi!
11. novembri - Latvijas brīvības izcīnītāju dienu - atzīmē kā Lāčplēša dienu. 1919. gada 11. novembrī tika nodibināts Lāčplēša kara ordenis - Latvijas valsts augstākais militārais apbalvojums. Ordeņa devīze ir "Par Latviju".
Attēlā: Lāčplēša kara ordenis.
To piešķīra par kaujas nopelniem, kā arī par ieguldījumu Latvijas brīvības cīņās un nopelniem Latvijas valsts dibināšanā.
Lāčplēša dienā Latvijā ir tradīcija ēku logos ielikt svecītes, tā godinot kritušo brīvības cīnītāju piemiņu.
Rīgā cilvēki aizdedz svecītes Daugavmalā pie Rīgas pils mūra.
Par jaunu tradīciju daudzviet Latvijā kļuvuši Lāpu gājieni uz piemiņas vietām, godinot Latvijas brīvības cīnītājus.
Attēlā: Rīgas Brāļu kapi - lielākā apbedījumu vieta kritušajiem Latvijas brīvības cīnītājiem - latviešu strēlniekiem un Brīvības kaujās kritušajiem.
1919. gada nogalē pēc bermontiešu padzīšanas vēl no padomju varas (lieliniekiem) bija jāatbrīvo Latgale. Šajās cīņās atbalstu Latvijas armijai sniedza Polija un Lietuva, - padomju spēki Latgalē bija ievērojami, un sabiedroto atbalsts ļāva gūt ātrāku uzvaru - 1920. gada 13. janvārī kaujas bija beigušās - padomju vara Latvijā beidza pastāvēt.
Brīvības cīņas bija ilgušas 628 dienas. To noslēgumā Latvijas armijā bija 76 000 karavīru.