Tautas mūzika spēlēta, dejas - dejotas, dziesmas - dziedātas no paaudzes paaudzē. Latviešu mūzika ir radusies kā zemnieku mūzika, tādēļ atspoguļo zemkopju dzīvesveidu, lauku darbus un ieražas.
Īpaši nozīmīgas ir gadskārtu ieražu dziesmas, ģimenes godu - kristību, precību, bēru dziesmas, bet svarīgas arī - garās dziesmas, rotaļu un deju dziesmas.
Garās dziesmas mēdz saukt par sadzīves dziesmām, tās stāsta par kādu cilvēka dzīves notikumu – sievas lūkošanu, precībām, kara gaitām.
Attēlā: Latviešu tautas mūzikas instrumenti (no kreisās puses augšā): trejdeksnis (arī - trideksnis), pūšamais rags, lejā - kokle.
Dziesmu un deju pavadījumam izsenis tikuši izmantoti dažādi skaņu rīki un instrumenti.
- Pati senākā kaula stabule atrasta Ludzas ezera krastā. Tās vecums varētu būt 3 000 līdz 4 000 gadu.
- Par ganu instrumentiem uzskata svilpi, stabuli, svilpaunieku, klabatu.
- Godos tika lietots trejdeksnis (trideksnis), taure, āžrags. Taures nosaukums radies no dzīvnieka taura, no kura ragiem izgatavoja pūšamos instrumentus.
- Gana taures gatavoja no spirālveida satītas koka mizas (bērza tāss).
- Deju pavadījumam spēlēja arī dūdas, kokli, bungas.
Attēlā: Šādi izskatās un tiek spēlētas dūdas.
Zemkopja dzīve vienmēr bija saistīta ar dabas norisēm, tāpēc tika vērota Saules un Mēness gaita debesīs. Senākais bija Mēness kalendārs, kad laiku skaitīja pēc Mēness fāzēm.
Pēc Saules kalendāra gads tika sadalīts divos lielos ciklos – ziemā un vasarā. Saimniecisko gadu senatnē sāka skaitīt no Meteņiem - ziemas beigām un pavasara gaidīšanas sākuma (februāra vidus), kad sākās gatavošanās jaunam zemkopja darba cēlienam.
Viss gads tika sadalīts darba posmos, kuru starplaikā tika svinēti svētki, saistīti ar noteiktu darbu sākšanu vai - pabeigšanu.
Attēlā: Gada iedalījums atbilstoši saules gaitai un darbu cikliem.
Ziemassvētki un Jāņi iezīmē saules gaitas maiņu - saulgriežus, Lielā diena un Miķeļi - vienāda garuma dienu un nakti - saulstāvjus. Pārējās dienas saistītas ar darbiem.
Svētkiem bija savi simboli: Ziemassvētkiem – bluķis, Lieldienām – olas un šūpoles, Jāņiem – siera ritulis, vainags, ugunskurs.
Meteņus svinēja devītajā piecdienu nedēļā pēc Ziemassvētkiem (februārī), tos uzskatīja par Saules gada, gan arī par saimnieciskā gada sākumu. Meteņu dienas paraža bija laišanās ar ragavām no kalna. Tā arī bija pēdējā diena, kad gāja ķekatās, - pēc šīs dienas sākās gatavošanās pavasara darbiem. Rituāli bija domāti labas nākošās ražas veicināšanai.
Attēlā: Meteņos maskošanās bija sevišķi iecienīta.
Lielā diena – pavasara atnākšanas svētki, kad diena un nakts ir vienāda garuma, un dienas pēc Lielās dienas kļūs garākas par naktīm. Lielā diena saistījās ar šūpošanos un olu krāsošanu. Bija pārliecība, ka svētku rītā, saulei lecot, jāiet mazgāties, lai būtu skaists un čakls.
Ūsiņa, vēlāk - Jura jeb Jurģa diena iezīmēja laiku, kad sāk laist lopus ganos, zirgus - pieguļā (atstāj pa nakti ārā ganībās). Vēlāk ar šo dienu saistījās kalpu pārvietošanās pie jauna saimnieka.
Attēlā: Jāņi jeb Līgosvētki ir Saules kulta svētki.
Senči tos svinēja ne noteiktā datumā, bet tad, kad ir pienākusi gada īsākā nakts un garākā diena, un tas parasti nav 23.-24. jūnijs, bet dažas dienas ātrāk.
Saulei rietot kā saules simboli tika iedegti ugunskuri, - lai to gaisma sniegtos pēc iespējas tālāk, apspīdot laukus; ugunskuros meta ziedojumu, izlūdzoties laukiem auglību un lopiem veselību. Senais svētku nosaukums – Zāļu diena – liecina, ka šajā laikā bija jāvāc ārstnieciskie augi – tad tie ir visiedarbīgākie.
Ar Jēkaba dienu jeb senāk – Lielo Māras dienu – jūlijā sākās ražas novākšana.
Attēlā: Miķeļa diena (septembrī) iezīmēja rudens sākumu. Arī šajā laikā vienāda garuma ir diena un nakts (kā Lieldienās), tikai dienas kļūst īsākas.
Bija novākta rudens raža, valdīja pārticība, tāpēc šis bija piemērots laiks gan lielām svinībām, piemēram, kāzām, gan vēlāk - lai tirgotos. Laika gaitā veidojās gadatirgu tradīcija.
Pēc Miķeļiem sākās Veļu laiks, kas turpinājās 4 nedēļas. To uzskatīja par svētu laiku, kad mājā nāk mirušo gari (veļi). Šajā laikā cilvēki dzīvoja klusi, godājot senčus.
Mārtiņa dienā (novembrī) sākās ziema - sāka saslt zeme. Tāpēc līdz Mārtiņiem zemei bija jābūt apstrādātai, - zemes darbi bija beigušies. Bija beidzies arī Veļu laiks, un ar Mārtiņiem sākās maskotie gājieni - iešana ķekatās jeb budēļos.
Attēlā: Ziemassvētki – saulgriežu svētki. Tos svinēja laikā, kad iestājās gada īsākā diena un garākā nakts. Ziemassvētkos bija paraža vilkt bluķi no mājas uz māju kā zīmi par gada darbu noslēgumu un visa ļaunā aizbaidīšanu; beigās bluķi sadedzināja.
Senatnē šie svētki nebija saistīti ar eglīti un dāvanām. Ziemassvētki saistījās ar masku gājieniem – ķekatām, budēļiem jeb čigāniem. Ķekatniekiem bija noteiktas rituāla maskas: lācis, dzērve, āzis, nāve, kaza - gaismas simbols un vilks - tumsas simbols. Ķekatniekiem vajadzēja skaļi trokšņot, lai aizbiedētu ļaunumu, bet saimnieka pienākums bija ķekatniekus kārtīgi pacienāt, lai nākamajā gadā būtu laba raža.
Ziemassvētki bija pareģošanas un zīlēšanas laiks.
Svētkos bija jāklāj bagātīgs galds un deviņas reizes jāēd, lai nākamais gads būtu bagāts.
