Līdzīgi kā citas tautas, arī balti un lībieši jeb līvi dabas spēkos saskatīja garīgās pasaules zīmes. Latvijas teritorijā senatnē dzīvojošie cilvēki dievišķojuši gan sauli, mēnesi un zvaigznes, gan augus, putnus un dzīvniekus.
Viņiem bija svētvietas dabā: svētbirzis, kurās nebija ļauts veikt saimniecisko darbību; svētie koki - sevišķi vareni koki; svētie akmeņi un kalni; svētās alas un svētie ūdeņi - upes, ezeri, avoti, strauti. Nereti ūdeņu svētumu noteica tas, ka tie iezīmēja teritoriju robežas, bet ūdeņi arī saistījās ar mirušo pasauli - Veļu valsti.
Attēlā: Sena lībiešu vai latgaļu kulta vieta - Gūtmaņa ala Siguldā.
Augstākā dievība baltiem bija Dievs – Debesu tēvs un kosmiskās kārtības uzturētājs.
Latviešu tautasdziesmās Dievs nes svētību zemei, cilvēkiem, nosaka debess spīdekļu gaitu, kārto attiecības starp debesu spīdekļiem, Dieva dēliem un Saules meitām.
Tajā pašā laikā Dievs kā vecs, sirms, vienkārši ģērbies vīrs, līdzīgs zemniekam, sastopams arī uz zemes vienkāršo ļaužu vidū, neatpazīstams, bet visur klātesošs - ir kā cilvēka sirdsapziņa, kas mudina uz labu - darbiem un domām, kas nosoda slikto.
Attēlā: Dieva un debesu zīmes latviešu mitoloģijā, ornamentikā.
Nozīmīga loma bijusi arī Laimai un Mārai - likteņa lēmējām dievībām.
Laima nosaka cilvēka likteni un pavada viņu visu mūžu no dzimšanas līdz kapam.
Māra – jaundzimušā un mātes, zemes un mājdzīvnieku aizgādne, visas materiālās pasaules sargātāja; viņa ir klāt dzimšanas un nāves brīžos, ir mirušo aizbildne.
Pētnieku viedokļi dalās, raksturojot Māras tēlu: daļa uzskata, ka šis tēls veidojies kristīgās Jaunavas Marijas tēla ietekmē, savijoties ar kādu senu dievību, bet citi - ka Māra ir sena baltu dievība. (Pēdējā saite sniedz iespēju noklausīties M.Freimaņa izpildījumā tautasdziesmu par šīm dievībām "Pie Dieviņa gari galdi".)
Attēlā: Viena no Māras zīmēm - Māras krusts jeb krustu krusts, tā variācijas.
Dievību labvēlību senie balti centās iegūt, upurējot dzīvniekus, ziedojot dažādu pārtiku un dažādus priekšmetus noteiktās kulta vietās, kur tika pielūgta attiecīgā dievība. (Skat. tēmas sākumā - kulta vietas.)
Kulta vietās jeb svētnīcās darbojās zintnieki un vaideloši (priesteri) – starpnieki starp dieviem un cilvēkiem. Kulta vieta bija arī katrā sētā, kā arī mājās - pie pavarda. Tur ziedoja mājas sargātājiem - gariem. Vēlā rudenī jeb Veļu laikā katrā sētā godināja mirušos senčus - ziedoja senču gariem - veļiem.
Attēlā: Veļu laiks Latvijā, - kad pāri zemei klājas bieza migla, ļaujot domāt, ka tai līdzi ciemos pie dzīvajiem nāk senču dvēseles.
Balti, tāpat kā citas tautas, uzskatīja, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga un pēc nāves pārvēršas velī, kas dzīvo aizsaulē. Pār Veļu valsti noteicēja ir Veļu māte jeb Zemes māte.
Saskaņā ar ticējumiem veļi dzīvajiem dara gan labu, gan ļaunu, tāpēc cilvēki centās iegūt to labvēlību - rudenī pēc ražas novākšanas istabās, pirtīs un rijās novietoja traukus ar ēdieniem veļiem. Apbedīšanas rituālos pauda cieņu pret mirušo, kapā līdzi deva dažādus sadzīves priekšmetus, ieročus, rotaslietas.
Kurši uzskatīja, ka uguns atbrīvo dvēseles ceļu uz aizsauli, tāpēc mēdza savus mirušos sadedzināt. Turpretī latgaļi, sēļi un zemgaļi mirušos apbedīja zemē nesadedzinātus.
Attēlā: Latgaļu vīrieša tērps un rotas. Rekonstruēts pēc apbedījuma atradumiem.
Dabas spēkiem arī bija glabātāji un aizstāvji - dažādi gari, kuri pakāpeniski pārauga dievībās. No tādām var minēt Zemes māti, Meža māti, Jūras māti, auglības dievību – Jumi, pavasara un saules vedēju, zirgu aizgādni – Ūsiņu u.c.
Senlatvieši godājuši arī svētos dzīvniekus – zirgu, lāci, suni, zalkti, krupi u.c.
Pastāvēja arī uzskats, ka dzīvniekos, kokos var iemājot kāda no dievībām, piemēram, Māra var parādīties kā melna čūska, krupis, govs veidolā, var dzīvot vītolos, - pastāvēt jebkurā veidolā.
Dabā viss ir savstarpēji saistīts, - daba ir dzīva, apveltīta ar dvēseli. Šādu uzskatu sauc par animismu. (Latīņu valodā "anima" - dvēsele.)
Attēlā: Māras koks - vītols.
Jau 11. un 12. gadsimtā balti un lībieši sāka iepazīt kristietību, taču pagāniskās tradīcijas saglabājās vēl ilgi un nav zaudētas, tiek piekoptas, veidotas arī mūsdienās.
19. gadsimta sākumā ir fiksētas ziņas par to, ka latvieši turpina piekopt savas tradīcijas, ziedojot saviem gariem.
Līdz mūsdienām ir saglabājušās, tiek atjaunotas, radītas no jauna gadskārtu svētku svinēšanas tradīcijas, kurās godina saules ceļu debesīs, piemēram, Lielā diena, Līgosvētki jeb Jāņi u.c.. (Par gadskārtu svētkiem skat. nākošo teoriju.)
Cieši ir savijusies latviešu dabas reliģija - mitoloģiskie priekšstati un latviešu ornamentika.
Ornaments ir etnogrāfisku rakstu zīmju kopums.
Attēlā: Lielvārdes josta. Tajā redzams visdažādāko rakstu zīmju savijums - ornaments.
Tālā senatnē rakstu zīmes radušās kā, domājams, maģiskas zīmes, ar kuru palīdzību cilvēki mēģināja iedarboties uz dabas spēkiem; vēlāk tās izmantoja arī kā īpašuma zīmes.
Ornaments ir viena no spēcīgākajām tautas savdabīguma zīmēm, kas to pavada cauri gadsimtiem, - ornamenti sastopami tautastērpos, ēku rotājumos un sadzīves priekšmetos. Laika gaitā ornaments zaudēja savu maģisko nozīmi un galvenokārt tika izmantots kā apģērbu un priekšmetu rotājums.
Attēlā: Mūsdienās ļoti populāras kļuvušas šalles visdažādākajās krāsās ar Lielvārdes jostas motīviem.
Ornamentu veids, kas rotājumos dominēja līdz desmitajam gadsimtam, ir saistīts ar ģeometriskām figūrām: slīpais un taisnais krusts, līklocis, skuja, rombs, aplis. Ar dažādu veidu krustiem cilvēki ne tikai aizsargāja savas ēkas, bet arī mājdzīvniekus un paši sevi. Krusti sastopami visos novados, bet visvairāk Alsungas novada suitiem Kurzemē. Ģeometriskie ornamenti sastopami arī audumos, apģērba rotājumos, cimdu, zeķu un jostu rakstos. Ornamenta daudzveidībai var izsekot tautastērpā.
Tomēr pats senākais ornaments visām zemkopju tautām ir lunārais (Mēness) un solārais (Saules) ornaments. Mēness simbols parasti ir pusmēness, bet Saules simbols var būt gan aplis, gan disks, gan ugunskrusts jeb svastika. Ugunskrusts tiek saukts arī par Laimas krustu, Pērkoņkrustu.
Attēlā: Latgaļu villaine ar ugunskrustiem - saules, arī Laimas simboliem. Darinājums pēc 13. gs. villaines parauga.
Rakstu zīmes - simboli, ornamenti izkalti arī rotaslietās. Sākotnēji rotas tika nēsātas kā amuleti, kas pasargā no ļaunuma un nes veiksmi.
7.-12. gadsimtā izplatītākās rotas bija dažāda veida kaklariņķi, važiņas, rotadatas, stikla un kauri gliemežvāku krelles, saktas (lietoja apģērba saspraušanai), aproces un gredzeni.
Attēlā: Sievietes rotu komplekts.
Rotas tika darinātas no bronzas vai sudraba. Tās nēsāja gan sievietes, gan vīrieši.
Pēc rotām iespējams noteikt piederību kuršiem, zemgaļiem, sēļiem, latgaļiem vai lībiešiem jeb līviem - bija rotas, kuras darināja atšķirīgā stilā. (Skat. iepriekšējās tēmas par ciltīm Latvijas teritorijā.)
Attēlā: 12. gs. latgaļu karavīra rotas.