Svarīgi!
Vikingi bija skandināvu izcelsmes karotāji, tirgotāji un jūrasbraucēji 8.-11. gadsimtā. Eiropā vikingus dēvēja par normaņiem, bet Senajā Krievzemē - par varjagiem.
Attēlā: Norvēģu vikingu vizuālā tēla rekonstrukcija.
Vikingu laikmets ietekmēja plašas teritorijas visā Eiropā, kā arī Austrumbaltijas tautas.
Šajā laikā Austrumbaltijas ziemeļdaļā - mūsdienu Igaunijas teritorijā un Latvijas ziemeļdaļā dzīvoja somugri – Baltijas somu ciltis, bet dienvidos - Lietuvā un lielākajā daļā Latvijas – baltu ciltis.
Mierīgās tirdzniecības attiecības 8. gadsimtā nomainīja vikingu sirojumi un mēģinājumi pakļaut atsevišķas Baltijas jūras austrumu piekrastes teritorijas.
Attēlā: Vikingu karakuģis drakars - šādi kuģi tika izmantoti sirojumiem.
Gan skandināvu sāgas, gan arī nedaudz vēlāk sarakstītās Rietumeiropas hronikas liecina, ka skandināvu tirgotājiem bija labi zināmas Baltijas piekrastes zemes. Vikingu karagājieni vispirms skāra igauņus, lībiešus, kuršus un zemgaļus. Piemēram, Brēmenes un Hamburgas arhibīskaps Rimberts savā darbā „Svētā Ansgara dzīve” apraksta dāņu karagājienu kuršu zemēs 853. gadā un zviedru valdnieka Olava uzbrukumu kuršu pilīm Apūlei (Apoles pilskalns Lietuvā) un Zēburgai jeb Jūrpilij (Grobiņas pilskalns). Šajā pašā aprakstā stāstīts arī par to, kā kurši 853. gadā sakāvuši dāņus uz jūras un saņēmuši gūstā pusi dāņu karotāju.
Attēlā: Grobiņas pilskalns (sens kuršu pilskalns) mūsdienās.
Tas atrodas Grobiņas ūdenskrātuves (Ālandes upes uzpludinājums) labajā krastā, pie tā atrastas arī senpilsētas paliekas.
Pati vecākā (radusies ap 1200. g.), mākslinieciski izkoptākā senīslandiešu sāga - "Egila sāgas" - stāsta par vikinga Egila Skallagrimsona sirojumu Kursā 10. gadsimta pirmajā pusē. No šī avota var gūt visai aptverošu priekšstatu gan par kuršu saimniecību un dzīvesveidu, gan vikingu sirošanas paradumiem, kā arī skandināvu un Baltijas piekrastes iedzīvotāju savstarpējiem kontaktiem.
Attēlā: Egils Skallagrimsons (17. gs. mākslinieka zīmējums, tāpēc detaļas nav precīzas.)
Vikingu laikmeta beigās skandināvu sirojumi kļuva retāki, turpretim pieauga Baltijas jūras austrumu piekrastes iedzīvotāju - kuršu un igauņu aktivitāte. Viņi bieži bija sastopami Baltijas jūras tirdzniecības pilsētu tirgos un dažkārt pat apdraudēja dāņu un zviedru kuģus un apdzīvotās vietas.
Tomēr baltu un somugru jūrasbraucējus nevar pielīdzināt skandināvu vikingiem. Baltiešu galvenā nodarbošanās vienmēr bija zemkopība, bet jūrā braukšanai bija sezonas raksturs. Savukārt uzbrukumi un laupīšana visdrīzāk bija atmaksa par pāridarījumu no vikingu puses.
Attēlā: Kuršu vikingu tērpu un dzīvesveida rekonstrukcija.
Mūsdienās Grobiņā izveidota kuršu vikingu apmetne. Apmetnē iespējams iepazīt kuršu vikingu vēsturi un ar tiem saistītas leģendas, izzināt viņu dzīvesveidu.
Atrašanās aktīva tirdzniecības ceļa malā veicināja Baltijas tautu savstarpējos sakarus, kā arī daudzveidīgus kontaktus gan ar tuvējiem kaimiņiem, gan skandināvu tirgotājiem, kuri pa Daugavas ūdensceļu devās uz Krievzemi un Bizantiju.
Skandināvijas tirgotāju atbalsta punkti Austrumbaltijas zemēs sāka veidoties jau 7. gs. Tāds netālu no tagadējās Liepājas jau ap 650. g. izveidojās Grobiņā. Skandināvu kolonisti šeit dzīvoja līdz pat 9. gs. sākumam, kad kurši tos izspieda no teritorijām.
Attēlā: Viens „ceļa no varjagiem uz grieķiem” atzars pa Daugavu (kartē - Dvina) šķērsoja Latvijas teritoriju. Izpēti karti!
Ceļš no varjagiem uz grieķiem ir historiogrāfijā lietotais apzīmējums ūdens ceļu tīklam no Baltijas jūras uz Melno jūru, kuru agrīnajos viduslaikos (7.-11. gs.) intensīvi izmantoja vikingi ekspansijai Austrumeiropā un tirdzniecībai ar Bizantijas impēriju.
Ekspansija - ietekmes sfēras, darbības paplašināšana.
Par iekļaušanos tirdzniecības sakaros liecina vairāk nekā 2000 arābu sudraba monētas, kuras atrastas Latvijas teritorijā.
Attēlā: Arābu sudraba monētas - dirhemi sāka parādīties Latvijas teritorijā 9. gs.
Vikingu laikmetā Austrumbaltija piedzīvoja saimniecisku uzplaukumu: attīstījās darbarīki un zemes apstrādāšanas paņēmieni, tika iegūta labāka raža, tādējādi iedzīvotāji vairāk varēja pievērsties amatniecībai un tirdzniecībai.
Vēsturnieks Edgars Andersons par Austrumbaltijas tautu sirojumiem 11.-12. gadsimtā paudis šādu viedokli:
Kurši, igauņi un vendi acīmredzot bija labi mācījušies no vikingiem un atmaksāja viņiem dots pret dotu par agrākajiem iebrukumiem, bailēm un postu, ko skandināvu vikingi bija viņiem sagādājuši. Kurši skandināviem laikam bijuši ļoti bīstami pretinieki.
Kamēr Rietumeiropas piekrastē izkāpušie skandināvu vikingi spēja ielauzties dziļi Francijā, Anglijas un Īrijas vidienē, tomēr Kurzemē, Igaunijā un Somijā viņi spēja izdarīt postījumus tikai piekrastes ciemos.
Ap 1030.-1230. gadu kurši bija pārgājuši uzbrukumā, bet skandināvi atradās aizsardzībā. Tas pa daļai izskaidrojams ar skandināvu zemju toreizējo iekšējo vājumu un nepārtrauktām pārmaiņām šo valstu pārvaldē.
Mums nav gandrīz nekādu liecību par stāvokli Kurzemē šajā laikā, bet mēs varam secināt, ka vismaz tolaik kurši bija stipri vienoti un viņiem nav bijuši lieli draudi pašiem savā zemē."
Attēlā: Kuršu vikingu laiva un karotāji - rekonstrukcija.