Baltu tautas kurši un zemgaļi senatnē apdzīvoja tagadējās Latvijas teritorijas rietumu un centrālo daļu. Šos novadus tagad sauc par Kurzemi un Zemgali, lai gan viduslaikos kuršu un zemgaļu zemes pletās tālāk uz dienvidiem mūsdienu Lietuvas teritorijā. Izpēti karti!
Kurši
Kurši bija baltu cilšu grupas, kas 1. g.t. dzīvoja tagadējās Lietuvas ziemeļrietumu daļā un Latvijas rietumos.
13. gadsimta dokumentos minētas deviņas kuršu zemes: Vanema, Ventava, Bandava, Piemare, Duvzare, Megava, Pilsāts un Zeme starp Skrundu un Zemgali. Katrā no tām bijušas vairākas ciemu kopienas vai ciemi. Dažu kuršu valdnieku pārziņā bija lielas teritorijas. (Skaties karti!)
Attēlā: Kuršu apdzīvotā teritorija un valstiskie veidojumi.
Kurši (viduslaiku latīņu val. cori, curones) rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi minēti 9. gadsimtā Hamburgas un Brēmenes arhibīskapa Rimberta sarakstītajā „Svētā Ansgara dzīves aprakstā”, kurā pieminēti dāņu un zviedru iebrukumi Kursā:
Tālu no viņiem atradās kāda nekristīta tauta, saukta kurši, kas kādreiz bija pakļauti zviedru kundzībai, bet jau tad bija ilgs laiks pagājis, kopš viņi saceldamies uzskatīja par necienīgu tiem pakļauties. Viņu ķēniņa valstī bija piecas pilsētas. Ļaudis, kas tajās mita, izzinājuši par dāņu ierašanos, sapulcējušies vienkopus, sāka izrādīt vīrišķīgu pretestību un aizsargāties. Izcīnot uzvaru, viņi kaujā noguldīja pusi dāņu un sagūstīja arī pusi no viņu kuģiem, iegūdami daudz zelta, sudraba un cita kara laupījuma.
Attēlā: Kuršu ugunskapu senlietas - ieroči un rotas.
Kurši mirušos sāka sadedzināt (kremēt) 10. gadsimtā. Šādus kapus, kuros apbedīts tas, kas palicis pēc kremācijas, sauc par ugunskapiem.
Informāciju par kuršu saimniecības un sabiedrības attīstību sniedz ne tikai rakstītie vēstures avoti, bet arī arheologu atrastās liecības ne tikai apbedījumos, bet arī kuršu apmetņu un senpilsētu vietās.
Skandināvu ietekmē kurši vieni no pirmajiem Latvijas teritorijas vietējo iedzīvotāju vidū saskārās ar kristietību - jau 11. gs. beigās Kurzemē uzcelta pirmā baznīca. Tomēr kristietībai nebija paliekoša ietekme - kurši bija viena no pēdējām baltu tautām, kas pieņēma kristietību. Vienkāršajā tautā pagānu rituāli saglabājās līdz pat 19. gadsimtam.
Attēlā: Kuršu apģērbs. Rekonstrukcija.
Zemgaļi
Zemgaļi (vidusl. latīņu val. semigalli) bija viena no baltu tautām. Zemgaļu valoda un tradīcijas bija radniecīgas žemaišiem, un vēlāk zemgaļi ieplūda latviešu un lietuviešu tautās.
5.-7. gadsimtā zemgaļi dzīvoja teritorijā līdz pat Gaujai, bet vēlāk Zemgales līdzenumā. Viņi apdzīvoja galvenokārt Lielupes, Mēmeles un Mūsas baseinu, bet to apdzīvotības robežas sniedzās līdz Nevēžas un Ventas augštecei un Daugavas lejteces kreisajam krastam. Izpēti karti!
Attēlā: Zemgaļu apdzīvotā teritorija un valstiskie veidojumi.
Zemgalē bijušas šādas zemes: Silene, Žagare, Dobene, Spārnene, Tērvete, Dobele un Upmale. Ietekmīgākā no zemgaļu zemēm bijusi Tērvete.
Zemgaļu zemes Upmales teritorija sniedzās līdz Daugavai. Tās robežās atradās ievērojamais Baltijas piekrastes un Daugavas ceļa tirdzniecības un amatniecības centrs Daugmale, kas uzskatāms par zemgaļu saimnieciskās dzīves centru.
Zemgaļi bija labi zemkopji, kā arī prasmīgi amatnieki un veiksmīgi tirgotāji.
Attēlā: Tērvetes vēstures muzejā apskatāmi rekonstruēti zemgaļu tērpi un rotas.
Muzejā iespējams uzzināt vairāk par zemgaļu dzīvesveidu, koka pilīm u.c.
Svarīgi!
10.-12. gadsimta sabiedrībā iedzīvotāji bija brīvi ļaudis, vienlīdzīgi gan mantiski, gan sociāli. Jau bija izdalījies dižciltīgo jeb labiešu slānis, kam piederēja lielāki zemes īpašumi, pilis un vara, un kas sapulcināja ap sevi karadraudzes.
Ne tikai kurši, bet arī zemgaļi bija labi karotāji. Kara gadījumā zemgaļu karadraudzes apvienojās vienotā karaspēkā, ko vadīja karavadonis (vēlākajās 13. gadsimtā latīņu valodā sarakstītajās hronikās un dokumentos pat saukts par dux – hercogu vai rex – karali jeb ķēniņu), kas atbilda lietuviešu un žemaišu kunigaitim vai Krievzemes kņazam.
Attēlā: Zemgaļu karavīri. Apģērba un ieroču rekonstrukcija.
Arheoloģe Viktorija Bebre par zemgaļu ieročiem (2008. g.)
(12. gadsimta beigās) karavīra ieroču komplektu veidoja vairogs, bruņucepure, bruņas, šķēps, zobens, kaujas nazis, cirvis, vāle un loks ar bultām. Šķēps kalpoja par duramo ieroci tuvcīņā un metamo ieroci tālcīņā. Zobeniem piemita arī simboliska nozīme, piemēram, dodot zvērestu. (..)
Sauszemes karaspēkam bija vadība, kas izstrādāja un realizēja kaujas plānu, spēja sapulcināt un nogādāt noteiktā vietā karaspēku. Pirms kaujas tika iegūta informācija, izmantojot arī izlūkus. Karaspēks pazina ierindu un ievēroja cīņas disciplīnu. Sastopoties atklātā kaujā ar stipru pretinieku, tika izmantoti izklīšanas un atkāpšanās paņēmieni. To nolūks bija ievilināt pretinieku lamatās vai panākt ienaidnieka karavīru kaujas kārtības izjukšanu. (..) Viņi mācēja uzbrukt lielām nocietinātām vietām, dodot priekšroku pārsteiguma paņēmienam, spēja veidot arī ilgstošu aplenkumu, iznīcinot nocietinājumus ar uguni.
Attēlā: Tērvetes Cukurkalns - sens zemgaļu pilskalns, apdzīvots no 1. gt. p.m.ē. līdz 13. gs. m.ē., bet īpaši tas ticis nocietināts ap 1000. gadu. Attēlā redzama senās koka pils rekonstrukcija.
J. Urtāns par Tērvetes Cukurkalnu (2008. g.):
Pilskalns atrodas Tērvetes centrā, Tērvetes upes labajā krastā. Pilskalns ierīkots stāvā, ap 20 m augstā zemesragā, to pārrokot ar 5 m dziļu grāvi. No austrumu puses pilskalna plakumu aizsargāja 8 m augsts valnis un grāvis. Te pie pilskalna bija arī priekšpils. Citas pilskalna nogāzes jau no dabas bija pietiekami stāvas. Pilskalna pakājē atradās ap 9,5 ha liela senpilsēta.
Pētnieku interesi pilskalns saistīja kopš 19. gadsimta. Arheoloģiskajos izrakumos pilskalnā atsegtas 2 līdz 7,2 m biezs kultūrslānis. Atsegtas guļbūves dzīvojamās ēkas ar krāsnīm, koka grīdu vai māla klonu, klēts ar graudiem.
Tērvetes pilskalns bijis Rietumzemgales ekonomiskais, politiskais un militārais centrs, kurā 13. gadsimtā valdījuši Viestarts un Nameisis.