30. gadu vidū saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 93 479 ebreji (4,79 % no visiem iedzīvotājiem ). Jaunajā Latvijas valstī ebreji veidoja saimnieciski, politiski, kulturāli un reliģiski aktīvu minoritāti, kuras pārstāvjiem bija liela loma saimniecības, banku sistēmas un kultūras attīstībā.
1. attēlā: Lielā horālā sinagoga – ebreju lūgšanu un saietu nams pirms 1906. gada – lielākā sinagoga Rīgā līdz Otrajam pasaules karam
Tajā pašā laikā daļa ebreju bija trūcīgi amatnieki un strādnieki, daudzas ģimenes, īpaši Latgalē slīga nabadzībā. Kaut arī Latvijā nebija svešs antisemītisms, latviešu vairākums to neatbalstīja, valdība stingri apkaroja tā krasākās izpausmes.
Svarīgi!
Antisemītisms – aizspriedumi un nacionāls naids pret ebrejiem.
Padomju okupācijas pirmajā gadā daļa trūcīgo ebreju, kas loloja nepamatotas cerības par labāku dzīvi jaunā režīma apstākļos, iesaistījās okupācijas varas izveidoto institūciju darbībā. Savukārt turīgie ebreji, tieši tāpat kā citu tautību Latvijas rūpnieki, lieltirgotāji un namīpašnieki, zaudēja savus īpašumus. Tika slēgtas daudzas ebreju kultūras biedrības. 1941. gada 14. jūnijā deportēto vidū bija vairāk nekā 1700 ebreju.
Sākoties Vācijas uzbrukumam PSRS, aptuveni 20 tūkstoši ebreju paguva evakuēties uz austrumiem, bet vairāk nekā 70 tūkstoši palika vācu okupētajā Latvijā. Viņiem bija lemts piedzīvot nacistiskās Vācijas īstenoto holokaustu.
Svarīgi!
Holokausts (no grieķu val. holos – viss, bez atlikuma; kaustos – sadedzināts) – ebreju masveida iznīcināšana nacistiskajā Vācijā un tās okupētajās teritorijās Otrā pasaules kara laikā. Ebreju valodā jeb ivritā tiek lietots jēdziens shoah, kas nozīmē "katastrofa".
2. attēlā: Memoriāls nodedzinātās Lielās horālās sinagogas vietā atgādina par ebreju tautas ciešanām un cilvēkiem, kas glāba ebrejus
Pret ebrejiem vērsto genocīdu nacisti uzsāka uzreiz pēc vācu okupācijas armijas ienākšanas Latvijā 1941. gada jūlijā – 4. jūlijā vācu armija kopā ar Arāja komandu nodedzināja Lielo horālo sinagogu. Ugunsgrēkā gāja bojā vairāki cilvēki, kas bija paglābušies sinagogā.
Masveida slepkavības sākās dažas nedēļas vēlāk, jo vāciešiem vajadzēja izveidot savas varas iestādes un nodrošināt vietējo iedzīvotāju piedalīšanos ebreju iznīcināšanas sagatavošanā un slepkavošanā.
Ebreju iznīcināšana Latvijā notika pēc Vācijas augstākās vadības rīkojuma un vācu amatpersonu tiešā vadībā. Galvenā loma bija drošības dienesta SD speciālajai grupai Einsatzgruppe A, kuru komandēja SS brigādenfīrers (ģenerālmajors) jurisprudences doktors Valters Štālekers. Tajā bija 990 vīru no vācu policijas, gestapo un Ieroču SS vienībām. Katrā iznīcināšanas vienībā bija apmēram 150 speciāli sagatavotu slepkavu. Tika izveidotas arī latviešu SD palīgvienības, kuras vadīja Mārtiņš Vagulāns Jelgavā un Viktors Arājs Rīgā.
3. attēlā: Arāja komandas daļa 1942. gadā SD skolā Firstenbergā
Tieši tāpat kā citās nacistu okupētajās teritorijās Eiropā:
- ebrejus visādi pazemoja un arī atklāti aplaupīja;
- nacionālsociālistu rasistiskā propaganda izvērsa vēl nebijušu antisemītisma kampaņu – publicēja dažādas brošūras un rakstus presē, kā arī izdeva plakātus;
- ebrejiem pavēlēja uz apģērba uzšūt jūdaisma simbolu – sešstaru Dāvida zvaigzni, aizliedza staigāt pa ietvēm.
Lai ebrejus kontrolētu, tie ar varu tika pārvietoti uz geto, kur tos apsargāja un sākotnēji dzina darbos, bet pēc tam masu slepkavošanas akcijās iznīcināja.
Svarīgi!
Geto – norobežota teritorija pilsētā, kur ebreji piespiedu kārtā tika nometināti pirms iznīcināšanas.
Geto bija ierīkoti Rīgā, Daugavpilī un Liepājā. Kad geto slēdza, tā iemītniekus pārsūtīja uz Mežaparka jeb Kaizervaldes koncentrācijas nometni Rīgā.
Koncentrācijas nometnes bija ierīkotas arī Strazdumuižā, Salaspilī un Dundagā. Lielāko daļu ieslodzīto iznīcināja, bet dzīvi palikušos ebrejus 1944. gada vidū pārveda uz Vācijas nometnēm.
Pirmie masveidā tika nogalināti mazpilsētās un laukos dzīvojošie ebreji. Viņu lielākā daļa tika iznīcināta jau līdz 1941. gada augusta beigām. Provinces ebrejus nogalināja vācu SD grupas, Viktora Arāja un Mārtiņa Vagulāna latviešu SD vienības, vietējās "pašaizsardzības grupas".
Tajās teritorijās, kur ebreji bija pilnīgi iznīcināti vai deportēti, uzstādīja zīmi "Judenfrei" (vācu val. – brīvs no ebrejiem).