1941. gada jūlijā un augustā sākās masveida ebreju iznīcināšana arī lielākajās pilsētās – Biķernieku mežā Rīgā un Daugavpilī.
Nacistiskās Vācijas vadība Berlīnē uzskatīja, ka ebreju iznīcināšanas process notiek pārāk lēni, tādēļ 1941. gada rudenī par policijas augstāko priekšnieku Ostlandē iecēla holokausta īstenošanā jau pieredzējušo policijas ģenerāli Frīdrihu Jekelnu. Vēsturnieki uzskata, ka tieši viņš izvēlējās par slepkavības vietu Rumbulu, kur 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī notika vislielākā nogalināšanas akcija. Tajā piedalījās ne vien vācu SD un Kārtības policijas, bet arī četras latviešu vienības, kuru uzdevums bija izdzīt ebrejus no geto, sakārtot kolonnās un nodrošināt to nonākšanu Rumbulā, savākt nāvei nolemto saiņus un drēbes un aizdzīt upurus līdz izraktajām bedrēm. Pašu šaušanu veica tikai F. Jekelna vīri.
Divās dienās tika nogalināti ap 25 000 cilvēku. Tādas pašas akcijas notika Liepājā Šķēdes jūrmalā un Daugavpilī pie Poguļankas.
1. attēlā: Piemiņas memoriāls Rumbulas mežā noslepkavotajiem ebrejiem
Apmēram vienlaikus ar Rīgas ebreju iznīcināšanu Rumbulā okupētajā Latvijā ieveda ebrejus no Vācijas un Austrijas, kā arī Čehijas un citām okupētajām Eiropas zemēm. Viņus bija nolemts nogalināt Latvijas teritorijā. Pirmos 1000 ebrejus no Vācijas nogalināja 30. novembra agrā rītā, vēl pirms Rīgas ebreju iznīcināšanas. Ebreji no citām nacistu okupētajām teritorijām Latvijā tika ievesti līdz 1942. gada decembrim. Lielākā daļa atvesto tūlīt tika nogalināti Biķernieku mežā, pārējos 1943. gada novembrī aizveda uz Aušvicas nāves nometni.
Pēc Rumbulas dzīvi palikušos apmēram 6000 Latvijas ebrejus izmantoja kā darbaspēku. 1944. gada otrajā pusē viņus deportēja uz nometnēm Vācijā.
2. attēlā: Ar numuriem kartē atzīmētas lielākās koncentrācijas nometnes
Vācu okupācijas režīma laikā gandrīz pilnībā tika iznīcināti garīgi slimie iedzīvotāji. Genocīdam pakļāva arī čigānus jeb romus. Viņiem vistraģiskākais bija 1942. gads, pēc tam jau bija cerības izdzīvot.
Par spīti nāves soda draudiem, daudzi Latvijas iedzīvotāji glāba savus kaimiņus un viņu radus un draugus no iznīcināšanas. Saskaņā ar muzeja "Ebreji Latvijā" pēdējos desmit gados savāktajām ziņām nacistu okupācijas laikā Latvijā ir izglābti apmēram 400-450 ebreju. Līdz šim ir zināmi vismaz 220 ebreju slēpšanas gadījumi, kuros bija iesaistīti vairāk nekā 400 glābēji. Taču to ir pat vairāk, jo lielākā daļa glābēju un izglābto ir miruši, neatstājot par sevi nekādas ziņas. Visvairāk, personīgi – 44, bet ar savu draugu palīdzību kopā 55 vai pat 56 cilvēkus izglāba Žanis Lipke – pazīstamākais no Latvijas ebreju glābējiem.
2018. gadā pirmizrādi piedzīvoja režisora Dāvja Sīmaņa spēlfilma "Tēvs Nakts", tā vēsta par ebreju glābēju Žani Lipki.
3. attēlā: Šķūnis, zem kura Ž. Lipke bija ierīkojis bunkuru ebreju slēpšanai, 20. gs. 70. gadi
Otrā pasaules kara laikā holokaustā aizgāja bojā desmitiem tūkstošu ebreju tautības Latvijas pilsoņu, to vidū daudzi veiksmīgi uzņēmēji un tirgotāji, kompetenti finansisti, kā arī mākslas un zinātnes darbinieki. Nogalināto vidū bija gandrīz tūkstotis Latvijas Brīvības cīņu dalībnieku.
1998. gada 13. novembrī pēc bijušā Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa iniciatīvas tika nodibināta Latvijas Vēsturnieku komisija, kura nodarbojās ar nacisma un padomju režīma politikas detalizētu izpēti, holokausta izvērtēšanu. Holokausta upuru piemiņai tiek celti vai atjaunoti pieminekļi, radīti mākslas darbi.
Svarīgi!
4. jūlijs Latvijas Valstī – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena.
Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2001. gada 4. jūlijā, uzrunājot cilvēkus pie Rīgas sinagogas drupām, aicināja: "Rūpēsimies un gādāsim ikkatru dienu no sava mūža it visās dzīves gaitās, lai pasaulē mēs varētu kontrolēt patvaļu, ieturēt rāmjos vardarbību, atsacīties no aizspriedumiem un noraidīt to pastāvēšanu starp mums."
4. attēlā: Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejs