Drosme, tēvzemes mīlestība, godaprāts vai naivums? Kā raksturot Latvijas Centrālās padomes (LCP) 1944. gada 17. marta Memorandu un tā parakstītājus?
Par LCP vēsturi ir rakstījuši gan tās dalībnieki, gan mūsdienu vēstures pētnieki. Memoranda oriģināls, neticamā veidā atrasts 2001. gadā, veicot remontu viena no tā parakstītāju – Vilhelma Jansona dzīvoklī, glabājas Latvijas Kara muzejā, informācija par tā parakstītājiem apkopota biogrāfiskā vārdnīcā "Ar parakstu par Latviju".
LCP 1944. gada 17. marta Memorands kā unikāla vēstures liecība iekļauts UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" dokumentu reģistrā, kā arī aplūkojams un izlasāms Pasaules digitālajā bibliotēkā.
1. attēlā: UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" logo
LCP, pārstāvot Latvijas tautas viedokli, 1943. gada 13. augustā nodibināja Latvijas Republikas pēdējās Saeimas četru lielāko partiju:
- Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas,
- Zemnieku savienības,
- Demokrātiskā centra,
- Kristīgo zemnieku un katoļu partijas pārstāvji.
1944. gada martā Konstantīns Čakste un Fēlikss Cielēns izstrādāja LCP Memorandu. Tajā bija uzsvērts, ka Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai ir pretlikumīga. Vienlaikus tika nosodīta arī nacistiskās Vācijas okupācijas varas rīcība Latvijā.
Par vienīgo iespējamo Latvijas iedzīvotāju interesēm atbilstošo risinājumu LCP uzskatīja Latvijas valsts likumīgās varas atjaunošanu.
Grūtākais un bīstamākais bija okupācijas apstākļos savākt parakstus.
Pirmais Memorandu parakstīja Pauls Kalniņš – pēdējās Latvijas Saeimas priekšsēdētājs, kas atbilstoši Satversmei tolaik bija augstākais likumīgās valsts varas pārstāvis. Memoranda parakstītāju vidū bija bijušie Ministru prezidenti Pēteris Juraševskis un Voldemārs Zāmuēls, rakstnieks Kārlis Skalbe, komponists un Latvijas Konservatorijas rektors Jāzeps Vītols, valodnieks Jānis Endzelīns un vēsturnieks Arveds Švābe. Kopumā Memorandu parakstīja 189 politiskie un kultūras darbinieki.
2. attēlā: Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš (centrā) diplomāta karjeras sākumā Igaunijā 1930. gadā
LCP sakarnieks Leonīds Siliņš šo dokumentu nogādāja pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Tur dokumenta tulkojums angļu valodā tika nodots Latvijas sūtnim Voldemāram Salnajam, kurš to pārsūtīja sūtņiem Kārlim Zariņam Londonā un Alfrēdam Bīlmanim Vašingtonā iesniegšanai Lielbritānijas un ASV pārstāvjiem.
LCP ne tikai mudināja Latvijas iedzīvotājus nepakļauties okupācijas režīmiem, bet aicināja Rietumu lielvalstis palīdzēt atgūt Latvijas neatkarību. 1944. gada pavasarī Jelgavā nelegāli iespieda LCP izdevumu "Jaunā Latvija", bet Stokholmā – informatīvo biļetenu "Neatkarīgā Latvija", ko 1944. gada jūlijā nelegāli izplatīja Latvijā.
Sākot ar 1944. gadu, LCP organizēja Latvijas iedzīvotāju nokļūšanu pāri jūrai Zviedrijā. Mutvārdu vēstures pētnieki ir intervējuši cilvēkus un pierakstījuši atmiņas par pārdzīvoto bēgļu laivās. Savukārt triju bēgļu laivu vadītāju atmiņas par piedzīvoto, dodoties pāri jūrai un atgriežoties pēc jauniem bēgļiem, apkopotas 2021. gadā izdotajā grāmatā "Pārcēlāji".
3. attēlā: Latviešu pārcēlāji Gotlandē 1945. gada aprīlī; pirmais no kreisās – Laimonis Pētersons, kura atmiņas arī lasāmas grāmatā "Pārcēlāji"
Jau 1944. gada 29. aprīlī vācu drošības dienests arestēja LCP priekšsēdētāju K. Čaksti, tika arestēti un koncentrācijas nometnēs ieslodzīti arī citi nacionālās pretestības dalībnieki. Pēc kara viņus vajāja arī padomju represīvās iestādes.
Kaut arī LCP izvirzītos mērķus sasniegt nebija iespējams, tās dalībnieki apliecināja nelokāmu ticību Latvijas neatkarības un demokrātijas ideāliem.