Pēc vācu armijas iebrukuma Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa bija spiesta samierināties ar dzīvi jauna okupācijas režīma varā un kara laikā visiem spēkiem centās vienkārši izdzīvot.
Kad kļuva skaidrs, ka Vācijai karā pret PSRS "zibenskara" plānu īstenot neizdosies, okupācijas vara atļāva izveidot Latviešu Zemes pašpārvaldi un ar tās palīdzību mobilizēja latviešu vīrus un jaunekļus karadarbībai Austrumu frontē. (Par to skat. teoriju "Latviešu leģions".)
Latvijas ģenerālapgabalā, kas ietilpa Ostlandes reihskomisariātā, tika izvērsts nežēlīgs terors - par katra okupācijas varas rīkojuma neievērošanu draudēja ieslodzījums cietumā vai koncentrācijas nometnē. Okupācijas laikā tika iznīcināta Latvijas ebreju kopiena. (Par to skat. teoriju "Latvijas ebreju kopienas iznīcināšana".)
Svarīgi!
Koncentrācijas nometne – ieslodzījuma vieta ar sevišķi stingru režīmu.
1. attēlā: Latvijas reihskomisariāta karte ar nosaukumiem vācu valodā
Tomēr bija arī cilvēki, kas dažādu motīvu dēļ izvēlējās sadarboties ar nacistiem, turpretī citi – uzsāka pretestību svešajai varai.
Pretestības kustība vācu okupētajā Latvijā Otrā pasaules kara laikā nebija masveidīga, tajā bija iesaistītas dažādas grupas, organizācijas un atsevišķi cilvēki. Vācu okupācijas varai pretojās divu atšķirīgu ideju piekritēji:
- Maskavas vadītie partizāni un pagrīdnieki vēlējās atjaunot padomju režīmu;
- nacionāli noskaņoti patrioti vēlējās atjaunot Latvijas valstisko neatkarību.
1943. gadā nelegāli tika izveidota Latvijas Centrālā padome (LCP). Organizāciju veidoja Latvijas pēdējā sasaukuma parlamenta četru lielāko politisko partiju un latviešu inteliģences pārstāvji. Tāpēc LCP uzskatīja, ka tai ir tiesības runāt latviešu tautas vārdā. LCP vadītājs bija Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēls tieslietu zinātnieks profesors Konstantīns Čakste.
Par savu galveno mērķi LCP izvirzīja cīņu pret abām okupācijas varām - gan vācu, gan padomju. LCP bija vienīgā pretestības grupa, kurai Otrā pasaules kara laikā bija sakari ar Latvijas Republikas diplomātiem Rietumos un ar viņu starpniecību - ar rietumvalstu valdību pārstāvjiem.
1944. gada vasarā sākās otrreizējā padomju okupācija.
Jūlijā pirmās Sarkanās armijas vienības šķērsoja Latvijas robežu pie Šķaunes. Līdz vasaras beigām visā Latgalē jau bija atjaunots padomju režīms. Jūlija beigās padomju karaspēks izlauzās līdz Jelgavai. Kaujas par pilsētu turpinājās līdz augusta vidum. Jelgavas centrs tika sagrauts, un viena no skaistākajām Latvijas pilsētām - pārvērsta drupās.
Vācu karaspēkam atkāpjoties, 1944. gada 13. oktobrī Rīgā ienāca pirmās Sarkanās armijas vienības. Sarkanās armijas tuvošanās un bailes par savu dzīvību izraisīja bēgļu plūsmu projām no Latvijas.
Bez politiskām aktivitātēm nozīmīgākais LCP veikums bija latviešu bēgļu glābšanas akcija pāri Baltijas jūrai, organizējot vairāk nekā 120 laivu braucienus no Kurzemes uz Zviedriju. (Par LCP vairāk – skat. nākošo teoriju.)
2. attēlā: Bēgļu laiva Gotlandē 1944. gada novembrī
Visdramatiskākie notikumi kara beigās risinājās Kurzemē. Sarkanajai armijai izlaužoties līdz Klaipēdai, vairāk nekā 30 vācu divīziju, arī latviešu leģionāri, palika tā sauktajā Kurzemes cietoksnī (skat. karti zemāk), kur atradās arī aptuveni 230 tūkstoši civiliedzīvotāju un vairāk nekā 150 tūkstoši bēgļu. Ar LCP palīdzību daļai no tiem izdevās nokļūt Vācijā vai Zviedrijā.
Kurzemē latviešu ģenerālis Jānis Kurelis un citi nacionāli noskaņotie virsnieki, kuri bija saistīti ar LCP, pulcināja bijušos aizsargus un dezertējušos leģionārus, cerot saglabāt karavīrus neatkarīgās Latvijas armijai.
Svarīgi!
Kurelieši – latviešu militāra vienība Otrā pasaules kara beigu posmā, vadītājs – ģenerālis Jānis Kurelis.
Kurelieši bija gatavi ar ieročiem rokās cīnīties par Latvijas neatkarību, bet 1944. gada novembrī vācu drošības dienests vienību likvidēja. Vairākiem virsniekiem piesprieda nāvessodu, arestētos kureliešus nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm.
3. attēlā: Kurzemes cietoksnis piedzīvoja vairākus Sarkanās armijas uzbrukumus
Tomēr Kurzemes katlu ieņemt neizdevās – kartē iespējams salīdzināt, cik nenozīmīgi pavirzīta frontes līnija līdz 1945. gada 8. maijam.
1945. gada 8. maijā vācu virspavēlniecība padevās bez ierunām – kapitulēja, tikai tad kapitulēja arī Kurzemes cietoksnis. Sarkanās armijas gūstā Kurzemē nokļuva 200000 Vācijas bruņoto spēku karavīru, arī daļa no Kurzemē esošajiem aptuveni 14000 latviešu leģionāriem.