1941. gada 22. jūnija rītausmā Vācijas karaspēks iebruka Padomju Savienībā. PSRS vadība un Sarkanā armija šādam pavērsienam nebija gatavas.
Lai gan padomju izlūkdienests kādu laiku jau bija brīdinājis Staļinu par Hitlera armijas pastiprinātu koncentrēšanos rietumu robežas tuvumā, Kremļa saimnieks neticēja, ka Vācijas vadītājs, ar kuru pirms nepilniem diviem gadiem noslēgts neuzbrukšanas līgums un panākta slepena vienošanās par ietekmes sfēru sadali, uzbruks savam bijušajam sabiedrotajam.
Pirmo triecienu vācu armija vērsa pret PSRS rietumu pierobežas apgabaliem, arī Latviju.
1. attēlā: Vācu karaspēka iebrukuma virzieni Latvijā 1941. gada jūnijā, jūlijā
Kara pirmajās dienās valdīja panika, Sarkanās armijas daļas haotiski atstāja zemi, kuru tās bija okupējušas pirms gada.
Kara pirmajā nedēļā padomju represīvās iestādes izcēlās ar sevišķu nežēlību – simtiem Latvijas cilvēku tika nogalināti un sakropļoti.
Vienīgā pilsēta, kurā kara sākumā notika asiņainas kaujas starp nacistu armiju un padomju spēkiem, bija Liepāja. Cīņas aplenktajā pilsētā turpinājās nedēļu, bet tikmēr citas vācu karaspēka daļas strauji virzījās uz priekšu.
2. attēlā: Vecrīgas un Sv. Pētera baznīcas degšana 1941. gada 29. jūnijā, 1. jūlijā vācu armija jau bija Rīgā
Kara pirmajās dienās pēc apšaudes nodega Rīgas Pēterbaznīcas koka tornis un ugunsgrēkā cieta daļa Vecrīgas, arī Rātsnams un Melngalvju nams.
Vācu karaspēka ienākšanu rīdzinieki uztvēra dažādi:
- tie, kas bija sadarbojušies ar padomju režīmu vai bija dzirdējuši par nacistu vardarbību pret ebrejiem un citām iedzīvotāju grupām, nākotnē raudzījās ar bažām;
- daudzi vācu karavīrus sagaidīja kā atbrīvotājus no komunistu varas un cerēja, ka viņi atjaunos Latvijas valstiskumu un atgriezīs Latvijā kārtību, kāda te valdīja pirms padomju okupācijas.
Tomēr drīz nācās pārliecināties, ka Hitlera plānos nebija vietas Latvijas neatkarības atjaunošanai – 1941. gada vasarā vienas totalitāras valsts okupāciju nomainīja citas totalitāras valsts okupācija.
3. attēlā: Ostlandes reihskomisariāts, kurā ietvertas Igaunija, Latvija, Lietuva, daļa Baltkrievijas
Berlīnē tika izveidota Okupēto austrumu apgabalu reihsministrija, Latviju iekļāva militārās un civilās pārvaldes struktūrā – Ostlandes reihskomisariātā. Daudzas iepriekšējā režīma izpausmes turpinājās, tikai krievu valodu nomainīja vācu valoda.
- Jau 1941. gada augustā tika izdots rīkojums, ka oficiālā valoda ir vācu valoda.
- Nacistu režīms stingri kontrolēja kultūras un izglītības iestāžu darbību.
- Tika ieviesta stingra cenzūra.
- Īpašu uzmanību pievērsa vācu valodas un vēstures mācīšanai skolā.
Nacistiskās Vācijas politika bija vērsta uz Latvijas pakļaušanu, kolonizēšanu un pārvācošanu. Hitlers vēlējās, lai Latviju iekļauj Lielvācijas sastāvā.
4. attēlā: Otrā starptautiskā eigēnikas kongresa logotips (1921. gads)
19. gs. tika izstrādāta pseidozinātne – eigēnika, kurā pieņemts uzskats, ka cilvēku sociālā nevienlīdzība izriet no fizioloģiskās, psihes un intelekta nevienlīdzības. Nacistiem nākot pie varas, kļuva populāra eigēnikas ideja par mākslīgu cilvēku sugas uzlabošanu ar selekcijas palīdzību, – nacistu slepenajos plānos cilvēki tika sadalīti vairākās grupās:
- ebrejus bija paredzēts iznīcināt;
- lielu daļu iedzīvotāju – izsūtīt uz tālākiem austrumu apgabaliem;
- tos, kas atbilstu vācu rasu teorijas kritērijiem, – pārvācot;
- lielākajās pilsētās plānoja izvietot vācu iedzīvotājus;
- Latvijas laukos zemes īpašnieki būtu tikai vācieši, latviešiem bija paredzēta laukstrādnieku loma.
Nacisti bija iecerējuši Latvijā atstāt nelielu daļu no pamatiedzīvotājiem, jo latviešiem būtu jāpiedalās vācu okupēto Krievijas apgabalu kolonizēšanā. Uz Baltiju bija paredzēts pārvietot 9 miljonus vācu tautības iedzīvotāju, tādējādi paredzot šī reģiona pilnīgu pārvācošanu.
1941. gada jūlija sākumā visa Latvijas teritorija nonāca nacistu varā, okupācija turpinājās līdz 1944. gada vasarai, kad Latvijas robežu pārgāja pirmās Sarkanās armijas daļas.
Kurzemē cīņas ilga līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.