Svarīgi!
15. gadsimta beigās renesanse piedzīvoja uzplaukumu un sāka izplatīties arī Eiropā ārpus Itālijas.
Arī Ziemeļeiropas zemēs atdzima interese par klasisko kultūru, zinātnes sasniegumiem un atziņām par cilvēka sūtību un pasaules būtību.
Renesanse nebija pirmais periods, kad Itālija un Ziemeļeiropa savstarpēji ietekmējās un sadarbojās, piem., 14. gs. vēlīnās gotikas tendences vienlīdz spēcīgi ietekmēja visas zemes abpus Alpiem - mākslinieki bieži ceļoja pāri Alpiem uz Itāliju un atgriezās dzimtenē ar lielu iedvesmu.
Visagrāk renesansei raksturīgās izmaiņas Eiropas kultūras dzīvē ārpus Itālijas parādījās Nīderlandē.
Attēlā: Jans van Eiks "Arnolfīni saderināšanās" - šis darbs ietekmēja portreta attīstību Ziemeļeiropā, tas pilnībā iederas jaunajā mākslas laikmetā
Dubultportrets ir pārbagāts arī dažādiem simboliem, piem., sunītis simbolizē uzticību, apelsīni uz palodzes - auglības simbols, apaļais spogulis pie sienas - Dieva visuredzošā acs, kas vēro un kuras priekšā tiek slēgta savienība, u.c. Par vairāku citu simbolu nozīmi mākslas pētnieku vidū nav vienprātības, piem., kāpēc svečturī deg tikai viena svece u.c.
Flāmu gleznotājs Jans van Eiks (1390-1441) mākslas vēsturē tiek uzskatīts par renesanses principu iedzīvinātāju Nīderlandē. Viņš arī izgudroja gleznošanu ar eļļas krāsām.
Jans van Eiks ieguva slavu, pabeidzot gleznot sava brāļa Huberta iesākto altārgleznu, kas pazīstama ar nosaukumu "Gentes altāris". Tas ir daudzdaļīgs darbs, kuru ikdienā bija domāts aplūkot aizvērtā veidā, bet svētkos - atvērtā. Darba kompozīcija ir sarežģīta: aizvērtā veidā uz tā redzami 12 it kā atsevišķi gleznojumi, atverot altāri, uz tā ir vēl 12 it kā atsevišķas kompozīcijas (skat. att. zemāk).
Attēlā: Jans van Eiks "Gentes altāris" (atvērts)
Iekšpuse ir krāsās daudz spilgtāka nekā ārpuse, visas kompozīcijas šeit vieno kopēja tēma - Dieva Jēra (Kristus) pielūgšana (apakšējā daļā centrālais attēls).
- Gleznas skatītājs ainu vēro it kā no augšas, bet Jēzu Kristu, kurš attēlots virs pielūgšanas ainas, - no apakšas. Tie ir neparasti perspektīvas izmantošanas paņēmieni.
- Darbā daudz simbolikas, kas bija raksturīga viduslaiku mākslai, piem., Kristus attēlots tronī kā valdnieks ar viduslaiku mākslai raksturīgiem simboliskiem žestiem - roka kreisajā pusē rāda miera zīmi, labajā - tur valdnieka varas zizli, u.c..
- Darbā ir daudz precīzu un reālistisku detaļu, piem., ainavā var noteikt dažādos krūmus un puķes, kas attēloti izcili detalizēti, katram cilvēkam - individualizēta seja u.c.
Viduslaikiem raksturīgais domāšanas veids ziemeļu zemēs bija daudz spēcīgāks, tas ietekmēja visu kultūras kopainu.
15. gs. otrajā pusē mākslā ievērojami izvirzījās Ziemeļnīderlandes mākslinieki. Viņiem raksturīga kritiskāka attieksme pret sabiedrību, darbos viņi atspoguļo sabiedrības negatīvās iezīmes, tā cenšoties vērst uzmanību uz tām, jo līdz ar jaunajām idejām un zinātnes atklājumiem sabiedrībā bija uzliesmojuši vecie aizspriedumi un māņticība.
15. gs. otrajā pusē mākslā ievērojami izvirzījās Ziemeļnīderlandes mākslinieki. Viņiem raksturīga kritiskāka attieksme pret sabiedrību, darbos viņi atspoguļo sabiedrības negatīvās iezīmes, tā cenšoties vērst uzmanību uz tām, jo līdz ar jaunajām idejām un zinātnes atklājumiem sabiedrībā bija uzliesmojuši vecie aizspriedumi un māņticība.
Pasaulē valdošais ļaunums bija galvenā tēma Hieronīma Bosa (ap 1450-1516) daiļradē.
Attēlā: Hieronīms Boss "Baudu dārzs" jeb "Pasaulīgo prieku dārzs"
Darbā iekļauta paradīzes (kreisajā pusē) un elles (labajā pusē) tematika, centrā - zemes dzīve, kuru ilustrē vairāk nekā simts figūras, demonstrējot visu, ar ko cilvēki mēdz aizrauties, - kaislības netikumus, slēptākās domas. Darbā savijas fantastiskais un reālais, ir daudz sīku detaļu, kas pārklāj visu kompozīcijas laukumu.
Bosa laikabiedri viņa darbus uztvēra kā morālas pamācības - gan paradīzes svētlaime, gan elles mokas, gan brīdinājumi par netikumu postu, kā arī mākslinieka radītie fantastiskie tēli viņiem bija labi saprotami.
Boss būtībā ir 20. gs. sirreālistu priekštecis - viņa darbos, tāpat kā vēlāk sirreālismā, simboliskos tēlos atainotas cilvēku slēptākās jūtas un domas.
Par Hieronīma Bosa tiešu sekotāju uzskata Pīteru Brēgelu Vecāko (ap 1527-1569), viņš dzīvoja un darbojās Antverpenē.
Attēlā: Pīters Brēgels Vecākais "Bābeles tornis"
Bābeles tornis un Bībeles stāsts par tā cēlājiem ir simbols cilvēku, sabiedrības nespējai darboties vienprātīgi, saskaņoti, kā arī simbols cilvēku augstprātībai, vēlmei uzsvērt savu nozīmīgumu, pārākumu. Brēgels atgādina par šo netikumu sekām - neko lielu nevar radīt, ja katram rūp viņa paša intereses.
Brēgels līdzīgā stilā attēlojis citus simboliskus Bībeles tēlus, kā arī nīderlandiešu sakāmvārdus un parunas.
Brēgelam raksturīga tā pati ironija un sabiedrības dzīves vērtēšana, kas Bosam, vēlēšanās pievērst sabiedrības uzmanību sadzīves morāles problēmām. Tā bija arī viena no renesanses iezīmēm - apziņa, ka laikabiedri vēl ir tālu no filozofiskas pasaules apjausmas un personības harmonijas izjūtas.
Brēgels turpināja arī viduslaiku miniatūru tradīciju - attēlot cilvēku darbošanos dažādos gadalaikos. Viens no jaukākajiem gadalaiku cikla darbiem ir "Ziema. Mednieki sniegā". (Skat. att. zemāk.)
Attēlā: Pīters Brēgels Vecākais "Ziema. Mednieki sniegā"
Priekšplānā mednieku grupa atgriežas no medībām, tālāk redzama pilsēta, cilvēki uz ledus spēlē ko līdzīgu mūsdienu hokejam vai slido, kalnu pakājē (ja pietuvina šo gleznas daļu) niansēti attēlotas ēkas, koki u.c. objekti.
Precīzās daudzās detaļas viņa darbos akcentē pasaules bezgalību un cilvēka niecīgumu, tāpat arī to uzsver izvēlētais neparastais skatupunkts - viss attēlots it kā no putna lidojuma, bezgalīgā perspektīvā attālinot horizontu.
Brēgelu sāka saukt par Zemnieku Brēgelu, jo arī zemnieku dzīves tematika bija plaši pārstāvēta viņa mākslā, piem., darbs "Zemnieku kāzas" u.c.
Vācijas renesansi spilgti pārstāv Albrehts Dīrers (1471-1528), kurš darbojās 16. gs. sākumā. Viņa radošajā darbībā apvienojās visi tie centieni, kas tajā laikā bija pazīstami Itālijā:
- dabas pētījumi,
- telpisko samēru un perspektīvas analīze,
- cilvēka anatomijas izzināšana,
- inženiertehnisko uzdevumu risinājumi.
Attēlā: Albrehts Dīrers "Četri jātnieki no sērijas "Apokalipse""
"Četri jātnieki" ataino visas nelaimes, par ko vēsta Jaunā Derība, - kas ievadīs pasaules galu un Dieva tiesu - jātnieki ir mēris, karš, bads un nāve. Šīs nelaimes iznīcinās ceturto daļu cilvēces - zem zirgu pakaviem iet bojā veci un jauni, nabagi un bagāti, laicīgie un garīgie valdnieki.
Ilustrācijas Bībeles Jaunās Derības noslēdzošajai daļai - "Jāņa Atklāsmes grāmatai" jeb "Apokalipsei" Dīrers veidoja jau 15. gs. beigās, tie bija viņa pirmie lielie darbi. Apokalipses sērijā Dīrers atainoja arī savu attieksmi pret apkārtējiem notikumiem un valdošo saspringto noskaņojumu - sērija tapusi pirms reformācijas (par reformāciju skat. nākošo tēmu).
Dīrers radījis ļoti izteiksmīgu, dinamisku kompozīciju, līnijas ir smalkas, izcili precīzas. Apokalipses sērijas darbi ir izpildīti augstspiedes tehnikā - paredzēti drukāšanai. Apbrīnojams ir darbu radīšanas process - līniju pēc līnijas mākslinieks attēlus precīzi iegrieza kokā, turklāt spoguļattēlā.
Gravīras tehniku Dīrers attīstīja līdz pilnībai, ir nepārspēts šajā jomā līdz pat mūsdienām.
Dīrera, tāpat kā citu iepriekš aplūkoto citu ziemeļu zemju mākslinieku radītā māksla, ir savdabīga, ļoti atšķirīga no itāļu paraugiem.
Attēlā: Hanss Holbeins "Karalis Henrija VIII"
Anglijā 16. gs. vācu mākslinieks Hanss Holbeins (1497-1543) - izcils portretu gleznotājs bija karaļa Henrija VIII iecienīts mākslinieks, viņš pēc karaļa pasūtījuma radīja virkni portretu. No Holbeina ietekmējās arī angļu mākslinieki, atdarinot viņa stilu.
Anglijā radās tam laikam unikāls literatūras žanrs - drāma, ko realizēja angļu dramaturgs un dzejnieks, - ģeniālais Viljams Šekspīrs (1564-1616).
Viņa darbi arī mūsdienās ir aktuāli teātros, pēc to sižetiem uzņem filmas, darbus stilizē, pielāgojot dažādām kultūrām (piem., populārākā Šekspīra drāma "Romeo un Džuljeta" pārtapusi mūziklā "Vestsaidas stāsts" - amerikāņu vajadzībām, latviešu režisora uzņemtā "Romeo n' Džuljeta" - mūsdienu Jūrmalas jauniešu un sabiedrības atspoguļojums) utt. Cilvēku attiecību tematika aktualitāti nav zaudējusi.
Attēlā: Epizode no 1968. gadā uzņemtās filmas "Romeo un Džuljeta"
Filmas režisors Franko Dzefirelli bija centies maksimāli reālistiski atainot renesanses laikmetu un Šekspīra varoņus (Šekspīra drāmas pamatā ir sena itāļu leģenda).
Francijā, savukārt, vēl 15. gs. bija spēcīgas viduslaiku gotikas mākslas tradīcijas, tās pārvarēja Žans Kluē (ap 1485-1540), kura mākslā apvienojās Nīderlandes reālisms, Itālijai raksturīgā monumentalitāte un Francijas miniatūru precizitāte. Arī Francijā māksliniekiem nācās orientēties uz karaļa un galma pasūtījumiem, tas noteica portreta žanra dominanti mākslā.
No Itālijas Francijā nonāca citu jaunu tradīciju iedīgļi, piemēram, opera, balets, filozofijas interešu un tēmu loks.
Renesanses mākslas ietekmes iezīmes vērojamas arī Čehijā, Polijā, Ungārijā un citās Centrāleiropas zemēs, kā arī Baltijā.
Rietumeiropas procesi - Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, renesanse un humānisms Livoniju skāra salīdzinoši vēlāk, izteiktāka bija reformācijas ietekme. Šķiet, ne velti viens no 16. gs. Rīgas humānistiem Rīgu nosauca par Eiropas nomali.
Attēlā: 16. gs. Eiropas karte, kurā Eiropa attēlota kā karaliene, Livonija redzama augšējā labajā stūrī - Eiropas kleitas mala
Ap 16. gs. vidu sākās Livonijas karš, kas zemei nodarīja lielu postu un noveda pie viduslaiku Livonijas sabrukuma, kā arī nesekmēja ne mākslas, ne zinātnes attīstību.
Tikai 16. gs. beigās uz neilgu laiku iestājās salīdzinoši mierīgāks laika posms (1600.g. sākās jauns karš - starp Zviedriju un Žečpospolitu), kad pirmām kārtām lielākajā Livonijas pilsētā Rīgā sāka izplatīties humānisma idejas par cilvēka neizsmeļamajām iespējām.
Tāpēc par renesansi Latvijas teritorijā - skat. teoriju nākošajā tēmā!
Viens no galvenajiem renesanses ieguvumiem ir atgūtā sabiedrības domāšanas, apziņas patstāvība, un renesanses kultūras sasniegumi ir šīs patstāvības izpausme dažādās formās un veidos. Tomēr kristīgā reliģija, vairums ikdienas dzīves tradīciju un paradumu saglabājās tādā pat veidā.
Attēlā: Renē Dekarts - franču filozofs: "Domāju, tātad esmu" (tulkojumā no latīņu val. teksts attēlā)
Simts gadus vēlāk Dekarts definēja pārliecību, ka cilvēka eksistenci apliecina spēja saprātīgi domāt, spriest.
Renesanses sasniegumi radīja izmaiņas apkārtējās pasaules uztverē - tas bija pamats mūsdienu sabiedrības veidošanā, kuras pamatā ir pārliecība, ka ja ne visus, tad daudzus dzīves apstākļus cilvēks nosaka pats ar saviem lēmumiem, rīcību.
Renesanse iezīmēja arī būtiskas pārmaiņas tālākā Eiropas sabiedrības attīstībā:
- pakāpeniski pārstrukturējās arī pilsētu sabiedrība - savu varu nostiprināja pilsētu aristokrātija, birģeri jeb brīvie pilsētu iedzīvotāji, formējās buržuāzija;
- pilsētu izaugsmi veicināja straujais iedzīvotāju skaita pieaugums Eiropā renesanses laikā - 16. gs. laikā pilsētu skaits ar 100 tūkstošiem un vairāk iedzīvotāju pieauga no 5 līdz apmēram 14 pilsētām;
- tam gan bija arī savas ēnas puses - palielinātais iedzīvotāju skaits radīja zemes deficītu laukos, līdz ar to arī relatīvu pārtikas trūkumu, tā rezultātā Eiropā izraisījās cenu revolūcija - straujš cenu pieaugums uz daudzām patēriņa un citām precēm;
- pozitīvais aspekts - daudzas Eiropas pilsētas baudīja lēta darbaspēka pārpilnību, kas veicināja pilsētu labiekārtošanu un ievērojamu renesanses celtņu būvniecību;
- uz cilvēka individualitāti orientētās humānisma idejas un baznīcas lomas mazināšanās radīja vēlāko (19. gs.) politisko apziņu par nāciju kā vienotu, organizētu indivīdu kopumu jeb nacionālu, suverēnu valsti, kā pretstatu viduslaiku kristīgajai Eiropas kopienai.
Svarīgi!
Šīs pārmaiņas nozīmēja jaunās mūsdienu sabiedrības veidošanās sākumu. Uz renesanses sasniegumiem izauga jauno laiku Eiropas kultūra.