Daudzus gadsimtus pirms Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem - antīkajā senatnē un viduslaikos cilvēki devās karagājienos, meklēja jaunas apmešanās vietas, tirgojās, ceļoja un iepazina tālas zemes un tautas.
- Vikingi, piemēram, bija devušies uz Ziemeļameriku no Grenlandes jau 11. gs. un tur nodibinājuši īslaicīgu koloniju.
- Itālijas pilsētu - Venēcijas, Dženovas, Pizas un Neapoles tirgotāji kopš 9. gs. devās tālos braucienos, piemēram, venēcietis Marko Polo 13. gs. apceļoja Ķīnu un citas Austrumu zemes. Pēdējā saite - filma sniedz priekšstatu par viņa ceļojumu!
Attēlā: Marko Polo un viņa ceļojumu maršruti kartē
Tomēr daudzi no atklājumiem nebija plaši zināmi vai laika gaitā tika aizmirsti.
Svarīgi!
Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ir atklājumi, kurus veica Eiropas jūrasbraucēji laika posmā no 15. gs. sākuma līdz apmēram 16. gs. sākumam, meklējot jaunus tirdzniecības ceļus, kolonijas, preces, resursus un tirdzniecības partnerus.
Šos ceļojumus sekmēja renesanses laikmeta ietekme - izauga jauno laiku cilvēks – darījumu cilvēks, kurš ticēja savām spējām, bija pašpārliecināts, daudzpusīgs, aktīvs arī laicīgajā dzīvē: ieguva izglītību, pieņēma likumus, ieviesa nodokļus, nodarbojās ar tirdzniecību, ceļoja, karoja. Saimnieciskai un politiskai darbībai bija nepieciešama prasme lasīt, rakstīt un rēķināt, uzkrāt zināšanas ekonomikā, tehnikā, ģeogrāfijā, politikā, spēja būt būt radošam, izzināt pasauli.
Attēlā: Hansa Holbeina gleznotais portrets labi ilustrē jauno laiku darījumu cilvēku - tā lietišķums, labais tērps, interjera priekšmeti: naudas kastīte, rakstāmpiederumi, rēķinu lapas, grāmata plauktā u.c.
Kopš krusta karu laika eiropieši bija iepazinuši austrumu garšvielas - piparus, krustnagliņas, kanēli, muskatriekstus, kardamonu, safrānu, ko Rietumeiropā ieveda nelielos daudzumos un tāpēc vērtēja sevišķi augstu; garšvielas, protams, pirka tikai paši bagātākie ļaudis. Tās padarīja garšīgu un smaržīgu vienmuļo uzturu. Garšvielas bija zelta vērtībā, tām piedēvēja pat dziednieciskas īpašības. Augstu vērtēja arī citas preces, ko ieveda no austrumiem - tēju, dārgakmeņus, zelta rotas, ziloņkaulu, zīdu, brokātu, gobelēnus, paklājus, ieročus, porcelānu, smaržīgās zāles – vīraku, mirres u.c.
Piekļuvi visām šīm precēm sāka apgrūtināt osmaņu turku virzīšanās tuvāk Eiropai, līdz 15. gs. vidū viņi iekaroja Bizantijas galvaspilsētu Konstantinopoli, atņēma eiropiešiem Balkānu pussalu un neatvairāmi virzījās uz priekšu - pāri Donavai. Izpēti karti zemāk!
Attēlā: Osmaņu Turcijas izplešanās laikā no 1300. līdz 1566. gadam
Visa Āfrikas ziemeļu piekraste palika musulmaņu rokās, kuri turklāt bija ļoti kareivīgi; viņu jūrnieki pastāvīgi apdraudēja un traucēja eiropiešu tirdzniecisko satiksmi pa Vidusjūru.
Svarīgākais, ko Eiropa zaudēja, bija sakari ar Āzijas tirgiem. Eiropiešu tirdzniecība kļuva atkarīga no starpniekiem un no to valstu labvēlības, kas pārvaldīja tirdznieciskos ceļus.
Svarīgākais, ko Eiropa zaudēja, bija sakari ar Āzijas tirgiem. Eiropiešu tirdzniecība kļuva atkarīga no starpniekiem un no to valstu labvēlības, kas pārvaldīja tirdznieciskos ceļus.
Pēc Konstantinopoles krišana (1453. g.) panīka dženoviešu un venēciešu tirdzniecība. Turki aizsprostoja ceļu uz Sīriju. Eiropiešiem palika tikai izeja caur Ēģipti, bet tās sultāns centās iegūt dažādus labumus no sava izdevīgā stāvokļa un uzlika nesamērīgi augstu muitu. Tāpat rīkojās arī arābu un indiešu starpnieki preču pārvadāšanā.
Attēlā: Garšvielu stends mūsdienu Stambulas (kādreizējās Konstantinopoles) Lielajā tirgū - tās joprojām tiek augstu vērtētas, lai arī to masveida ražošana cenu samazinājusi
Galvenā eiropiešu nelaime bija tā, ka viņi par Austrumu precēm maksāja ar zeltu un sudrabu. Tas izraisīja dārgmetālu aizplūšanu uz Austrumiem un radīja Eiropā zelta un sudraba badu. Eiropieši gan sāka rosīgi izmantot pašu raktuves, bet Eiropa bija nabaga ar dārgmetāliem un nespēja aizvietot to trūkumu.
Eiropa nekad nejutās tik ierobežota un saspiesta kā viduslaiku beigās un jauno laiku sākumā - 15. gs. Tas motivēja eiropiešus meklēt jaunus jūrasceļus, pa kuriem varētu sasniegt austrumu zemes, lai vērtīgās preces iegūtu bez starpniekiem.
Jauno laiku jūrasbraucēji devās ceļā labi sagatavoti - viņu rīcībā bija instrumenti, viņi pārzināja astronomiju un ģeometriju. 15. gs. izglītotie cilvēki nešaubījās par Zemes lodveida formu.
Attēlā: Pirmais globuss, kuru 1492. gadā Nirnbergā (Vācijā) izgatavoja Martīns Behaims
Tie vairs nebija seno laiku ceļotāji, kuri pazina tikai 12 vējus un ceļoja bez kompasa, tāpēc kuģoja tikai ar ceļavēju un, cik vien iespējams, turējās pie krasta.
15. gs. jūrasbraucēji ņēma līdzi kartes ar precīziem rumbu (jebkura no 32 debespusēm, kuras senāk izmantoja, nosakot, kādā virzienā no novērotāja atrodas attiecīgais punkts) norādījumiem. 15. gs. plaši izmantoja kartes, kuras 2. gs. bija sastādījis Ptolemajs vai 13. – 14. gadsimtā - arābu ģeogrāfi.
Pieredzējuši itāļu, spāņu un portugāļu jūrasbraucēji zīmēja portulānus.
Pieredzējuši itāļu, spāņu un portugāļu jūrasbraucēji zīmēja portulānus.
Portulāni – jūras kuģošanas kartes ar sīki iezīmētu krasta joslu un ostām, kā arī norādījumiem par iespējamām briesmām. Eiropā strauji attīstījās kartogrāfija.
Kartogrāfija – zinātne un prakses nozare, mācība par kartēm, to sastādīšanas metodēm un izmantošanu.
Pirmā Baltijas jūras karte ar Latvijas krasta līniju zīmēta 14. gs. pirmajā pusē. Kopš 15. gs. Rīgas un Livonijas nosaukumi parādās vairākās Eiropas kartēs. Tās zīmējuši poļu, zviedru un vācu kartogrāfi.
Attēlā: Austrumbaltijas karte, zīmēta 16. gadsimtā
15. gs. otrajā pusē florenciešu ģeogrāfs un astronoms Paolo Toskanelli publicēja darbus, kuros pamatoja iespēju sasniegt Indiju pa rietumu jūrasceļu - braucot no Eiropas rietumu virzienā, pēc piecām nedēļām var sasniegt Japānu, bet pēc tam arī Ķīnu un Indiju.
P. Toskanelli un jūrasbraucējus, kas devās meklēt šādu jūrasceļu, maldināja zemeslodes lieluma aprēķini. Jau 3. gs. p.m.ē. sengrieķu zinātnieks Eratostens lika pamatus matemātiskajai ģeogrāfijai, aprēķinot, ka Zemes apkārtmērs ir 252 000 stadiju (39 690 km). 2. gs. Ptolemajs, veicot līdzīgus aprēķinus, ieguva mazāku skaitli. Šie aprēķini teorētiski pamatoja iespēju apbraukt Zemei apkārt, tomēr abi zinātnieki bija nedaudz kļūdījušies.
Pēc mūsdienu aprēķiniem, Zemes apkārtmērs ir 40 070 km.
Attēlā: 15. gadsimta navigācijas instrumenti
15. gs. jūrasbraucējiem jau bija pieejami instrumenti, kas ļāva orientēties atklātos ūdeņos, nenomaldoties no kursa:
- Astrolabija – ierīce zvaigžņu augstuma noteikšanai.
- Kompass – ierīce debespušu noteikšanai ar magnētiskās adatas palīdzību.
- Lote – ierīce ūdenstilpju dziļuma mērīšanai.
Katram jūrasbraucējam nepieciešamās lietas bija arī arbalets un zobens, pulkstenis un karte. Veiksme bieži bija atkarīga no zināšanām navigācijā un drosmes kaujā.
Atklājumu panākumus nodrošināja jauna tipa jūras kuģi – karavelas. Tās sāka būvēt ap 1440. gadu. Karavelas garums bija 20 – 30 m, platums – 8 m, svars – 50 – 200 t. Tām bija 3 vai 4 masti. Četrstūra bura galvenajā mastā nodrošināja ātrumu, bet trīsstūrveida buras ļāva virzīties pret vēju.
Attēlā: Kristofora Kolumba karavelas "Santa Maria" modelis
Jaunu jūrasceļu un nepazīstamu zemju atklāšana un izpēte dažu paaudžu dzīves laikā pilnīgi mainīja cilvēku priekšstatus par pasauli - izrādījās, ka pasaule ir daudz lielāka un daudzveidīgāka, nekā šķita iepriekšējām paaudzēm.