14. – 15. gadsimtā Florence bija viena no bagātākajām Itālijas pilsētām, ievērojams tirdzniecības un banku centrs. Pilsētas un atsevišķu bagāto ģimeņu rīcībā esošie līdzekļi ļāva atbalstīt māksliniekus un zinātniekus.
Svarīgi!
Renesanses idejas visspēcīgāk izpaudās Itālijā. Itālijā tā aptvēra laikposmu no 14. gs. līdz 16. gs.
1375. gadā par Florences kancleru kļuva Kolučo Salutati, kas bija viens no ievērojamākajiem sava laika humānistiem. Viņš iesaistīja pilsētas pārvaldē arī citus humānistus, kuri strādāja pilsētas labā, sacerēja runas un dokumentus. Arī Salutati pēcteči centās atdzīvināt Senās Romas republikas ideālus un mēģināja savienot humānisma domāšanu ar Florences politisko ikdienu. 
Florencieši sevi uzskatīja par antīkās Romas kultūras turpinātājiem.
Attēlā: Florencietis dzejnieks Dante Aligjēri (1265-1321),„Dievišķās komēdijas" autors
Dantem kreisajā pusē atainota viņa radītās poēmas pasaule - elles loki, šķīstītava, kurā ir cerības izpirkt grēkus, labajā pusē - Florences ēkas, kas simbolizē jauno - renesanses laikmetu, uz kura sliekšņa stāv dzejnieks, pāri visam - Paradīzes loks.
Danti uzskata par itāļu renesanses aizsācēju, itāļu literārās valodas pamatlicēju, jo savus darbus viņš rakstīja nevis latīņu valodā, bet gan dzimtajā toskāniešu dialektā, tādējādi aizstāvot tautas valodas pamattiesības.
Viņa ievērojamākais darbs - poēma "Komēdija" ieguvis pasaules slavu; 14. gs. beigās Bokačo to nosauca par "Dievišķo komēdiju". Poēmā dzejnieks atklāj viduslaiku pasaules ainu un uzskatus par cilvēka laicīgo un mūžīgo dzīvi, kā arī pauž savu izpratni par morāli un vērtībām, kas izšķir cilvēka likteni.
Viņa ievērojamākais darbs - poēma "Komēdija" ieguvis pasaules slavu; 14. gs. beigās Bokačo to nosauca par "Dievišķo komēdiju". Poēmā dzejnieks atklāj viduslaiku pasaules ainu un uzskatus par cilvēka laicīgo un mūžīgo dzīvi, kā arī pauž savu izpratni par morāli un vērtībām, kas izšķir cilvēka likteni.
Attēlā: Džovanni Bokačo slavenākais darbs "Dekamerons" joprojām tiek izdots, iestudēts teātros
Florence bija arī rakstnieka Džovanni Bokačo (1313-1375) dzimtene. Džovanni Bokačo bija izcils itāļu renesanses rakstnieks - prozaiķis un dzejnieks. Par nozīmīgāko Bokačo darbu uzskata simts noveļu apkopojumu "Dekamerons". Bokačo noveles izceļas ar savam laikam neierastu reālistiskumu, tajās atainota visplašākā 14. gadsimta sabiedrība, tās tikumi un netikumi.
Bokačo rakstījis gan itāļu, gan latīņu valodā. Viņš uzskatāms par vienu no noveles žanra aizsācējiem.
Attēlā: Frančesko Petrarka un Laura, kurai veltīti viņa skaistākie soneti
Lauru vainags Petrarkam galvā (un arī Dantem - skat. att. iepriekš) - renesanses laikmeta atsauce uz Seno Romu, kur dižākos dzejniekus kronēja ar lauru vainagiem.
Florence bija arī dzejnieka un domātāja Frančesko Petrarkas (1304-1374) dzimtene.
Frančesko Petrarka pazīstams kā viens no pirmajiem renesanses humānistiem un tiek dēvēts arī par "humānisma tēvu". Savos traktātos viņš aicināja atjaunot vienotu itāļu valsti, atgādināja par viduslaikos aizmirstajām antīkajām vērtībām - cilvēka pašcieņu, pašvērtību, par izglītības nozīmi.
Viņš ir arī zināms kā viens no pirmajiem, kurš viduslaikus dēvēja par "tumšo gadsimtu".
Petrarkas sonetus renesanses laikā apbrīnoja un imitēja visā Eiropā, tie kļuva par liriskās dzejas paraugu.
Attēlā: Daudzu mākslinieku un zinātnieku mecenāta - Kozimo Mediči skulptūra Florences laukumā, tēlnieka Dž. Džamboloņas darbs
Pirmais renesanses tēlnieks, kurš aizsāka šādu skulptūras tipu, bija Donatello - skat. tālāk tēmā, Džamboloņa turpinājis tradīciju.
Ar tirdzniecības un veiksmīgu banku operāciju palīdzību Mediči dzimta bija ieguvusi lielāku bagātību un augstāku prestižu nekā citas Florences ģimenes. 1434. gadā ar viltu un varmācību izspiežot no pilsētas pārvaldes pārējās ietekmīgākās tirgotāju ģimenes, Kozimo Mediči (1389-1464) pārvērta dzimtas ekonomisko varu politiskā kundzībā. Florenci turpināja saukt par republiku, taču reālā vara uz aptuveni simts gadiem nonāca Mediči dzimtas rokās.
Lai vairotu Florences slavu un celtu dzimtas prestižu, kā arī, lai nostiprinātu savu varu pār pilsētu, Mediči deva neskaitāmus pasūtījuma darbus gleznotājiem, arhitektiem, tēlniekiem un literātiem. Ar lielisku celtņu, greznu tērpu un grandiozu svētku palīdzību Mediči centās gūt ievērību un pārspēt citas Itālijas dzimtas.
Attēlā: Filipo Brunelleski (1377-1446) projektētais Svētās Marijas Ziedu (itāļu val. - Santa Maria del Fiore) katedrāles kupols
Par kupola izmēriem var spriest pēc niecīgajām cilvēku figūriņām skatu laukumā virs kupola.
Florences katedrāli sāka celt 1296.g. kā gotisku celtni; līdz 1418.g. kupola konstruktīvais risinājums vēl nebija atrasts. Mediči pieaicināto arhitektu Brunelleski iedvesmoja milzīgais Panteona kupols Romā, bet viņš rada jaunu risinājumu Florences kupola projektēšanā, lai, uzbūvēts virs 113m augstas nesošās ēkas, tas ar savu svaru nesagrautu ēku.
Antīkā kultūra bija iedvesmas avots visās mākslas jomās: arhitektūrā, literatūrā, tēlniecībā, glezniecībā.
Par pirmo renesanses autoru tēlotājmākslā uzskata Florences meistaru Džoto di Bondoni (1267 - 1337), viņš pārzināja arhitektūras, mozaīkas, tēlniecības noslēpumus. Džoto slavenākais darbs ir Kristus dzīvei veltīts 36 fresku cikls Skroveņi kapelā Padujā, Veneto.
Attēlā: Viena no Džoto gleznotajām freskām Skroveņi kapelā
Freska ļauj novērtēt gan mākslinieka prasmi attēlot stāstu - Jaunās Derības sižetu, kurā mazais Kristus mātes Marijas pavadībā ierodas templī, gan mākslinieka ieviestās novitātes mākslā:
- arhitektūras objekti attēloti, cenšoties ņemt vērā perspektīvu,
- tēliem piešķirtas izteiksmīgas pozas, mīmika (piem., Marija gādīgi virza Kristu pretī priesterim, par to liecina viņas pieliektais ķermenis, rokas, kas satvērušas un balsta dēlu, viņas labvēlīgā sejas izteiksme utt.),
- attēlotais cilvēku ķermeņu apjoms, tiem piešķirot realitāti - telpiskumu.
Džoto savā mākslā saglabājis viduslaiku tradīciju - smagnējos zeltītos nimbus kā svētuma simbolu. (Vēlāk renesanses mākslinieki atteicās no tiem.)
Otrs spilgtākais agrās renesanses mākslinieks bija Sandro Botičelli (1444-1510). Viņš viens no pirmajiem Florencē pievērsās antīko sižetu interpretācijai un pirmais attēloja kailu sievietes ķermeni.
Attēlā: Sandro Botičelli "Veneras dzimšana" bija Lorenco Mediči pasūtījums viņa lauku villai
Kompozīcijas pamatā ir sengrieķu mīts par mīlestības dievietes Afrodītes (romiešu mitoloģijā Afrodīte pārtapa par Veneru) piedzimšanu no jūras putām.
Botičelli daiļradē dominēja smalks krāstoņu niansējums, līniju harmonija līdz augstākajai pakāpei, piem., Veneras labajā pusē ķermeņa līniju izliekumu atkārto Veneras mati, viļņojošais apmetnis kalpones rokās, kalpones plandošā tērpa līnijas. Līniju ritmi tik ļoti dominē, ka paliek neievērots anatomiski nepareizais Veneras plecs labajā pusē (aplūko to attēlā!).
Florencē strādāja slavenais agrās renesanses tēlnieks Donatello (1386-1466), kuram, pateicoties anatomijas un dabas pētījumiem, izdevās radīt tik iespaidīgus darbus, ka tie iemantoja popularitāti jau viņa dzīves laikā.
Pamatīgi izpētījis un izanalizējis antīko meistaru darbus un, balstīdamies uz dabas studijām, Donatello pirmais renesanses tēlniecībā:
- panāca apaļskulptūras stabilu nostatījumu uz kājām (gotikas tēlniecībā skulptūras bija it kā pastieptas un stāvēja uz pirkstgaliem),
- izveidoja arī pirmo renesanses kailfigūru,
- pirmais Eiropas mākslā atlēja bronzas statuju. (Viss nosauktais - skat. att. zemāk.)
Attēlā: Donatello veidotais "Dāvids" Florencē Bargello muzejā
Skulptūrai savulaik bijušas zeltītas sandaļu siksnas, mati, cepures rotājumi u.c. detaļas, pašlaik, muzejā aplūkojot skulptūru, zeltījums vairs tikai nojaušams.
Donatello aizsāka arī renesanses tēlniecības klasiskos paveidus - jātnieka statuja (kondotjera Gatamelatas piemineklis Padujā), gleznieciskais cilnis (altāris Sv. Krusta baznīcā Florencē), skulpturālais portrets.
Viņš intensīvi piedalījās lineārās perspektīvas (optiska telpas dziļuma pārnešana uz plaknes) izstrādāšanā un izmantoja to savos sižetiskajos ciļņos.
Arī renesanses glezniecībā tika izstrādātas aizvien jaunas metodes, piemēram,
- lineārā perspektīva, kas piešķīra attēlojamiem objektiem realitāti, kādu to uztver cilvēka acs, - paralēlas līnijas attālinoties pamazām it kā tuvinās, līdz saplūst vienā punktā;
- kompozīcija (gleznas elementu savstarpējais izkārtojums, kas koncentrē skatītāja uzmanību uz noteiktiem tēliem, rada darba noskaņu).
Mākslinieka karjeru Florencē sāka Leonardo da Vinči (1452-1519) - dižrenesanses mākslas stila pamatlicējs, tēlnieks, arhitekts, zinātnieks, inženieris, izgudrotājs - renesanses laikmeta ģēnijs.
Attēlā: Domājams, slavenākais portrets pasaulē - Leonardo da Vinči "Mona Liza" jeb "Džokonda" radīts Florencē, un mākslinieks nav šķīries no tā līdz sava mūža beigām Parīzē
Šajā portretā redzami mākslinieka jaunievedumi:
- otrs perspektīvas veids - gaisa perspektīva (jo lielāks attālums no skatītāja, jo krāsu toņi kļūst gaišāki un vēsāki, formas - nenoteiktākas, to nosaka gaisā esošās putekļu daļiņas) - skat. ainavu fonā;
- sfumato (no itāļu val. - pakāpenisks ēnojums, dūmaka) - tas padara Monas Lizas skatienu nenoteiktu, šķiet, skatiens seko telpā; sejas izteiksme nav nosakāma, - viens mutes kaktiņš smaida, otrs ir nopietns;
- precīzas un izteiksmīgas gaismēnas ļāva panākt izcilu telpiskumu - sejai, ķermenim, rokām.
Savas dzīves laikā da Vinči uzgleznojis ne vairāk kā 25 darbus, no kuriem tikai 10 ir saglabājušies līdz mūsdienām. Tas skaidrojams ar daudzveidīgajām Leonardo da Vinči interesēm - viņš aizrāvās ar dabaszinātnēm, konstruēja dažādas tehniskas ierīces (teorētiski, ne praktiski), veidoja ēku, tiltu projektus utt.
Attēlā: Mūsdienās izgatavoti vairāki desmiti Leonardo da Vinči izgudroto objektu, izmantojot viņa skices un aprēķinus, attēlā redzami daži no tiem - spārni lidošanai un t.s. "lidojošā skrūve", viņš izgudroja arī izpletni, tanka prototipu, lodīšu gultņus u.c. 
Arī otrs dižrenesanses spilgtākais pārstāvis - Mikelandželo Buonarroti (1475-1564) bija ļoti daudzpusīga personība - tēlnieks, gleznotājs, arhitekts, inženieris un dzejnieks.
Atšķirībā no da Vinči sabiedriskuma, Mikelandželo uz visu un visiem raudzījās ar neuzticību. Viņam šķita, ka apkārtējie vēl māksliniekam ļaunu, pat vēlas viņu noindēt. Mikelandželo iekšēji bija ļoti sirsnīgs cilvēks, bet ārēji skarbs. Tas nekavēja viņu radīt dižus tēlniecības, mākslas un arhitektūras šedevrus.
Attēlā: Mikelandželo radītā skulpturālā grupa "Pietà" padarīja mākslinieku slavenu
Sākumā Mikelandželo laikabiedri negribēja atzīt jauno tēlnieku par "Pieta" autoru, jo tā bija neticami meistarīgi veidota. Tad Mikelandželo vienīgo reizi savā daiļradē parakstīja darbu - uz lentes, kas iet pāri Marijas pleciem, viņš iekala savu vārdu.
Mikelandželo tēlniecībā līdz pilnībai izkopa cilvēka auguma atveidi - viņš lieliski pārzināja anatomiju, viņa talants atveidot sarežģītas pozas, kustības bija nepārspējams. Tas izpaudās arī Mikelandželo glezniecībā - viņa lielākais veikums ir Siksta kapelā Vatikānā:
- vispirms mākslinieks viens pats četru gadu laikā, attēlojot Bībeles sižetus, apgleznoja Siksta kapelas griestus apmēram 39x14 metru platībā, tajos atainotas ap 250 cilvēku figūras pilnā auguma izmērā, nevienu pozu neatkārtojot; griesti ir 20 metru augstumā;
- otrs veikums ir milzīgā altāra siena, uz kuras Mikelandželo 20 gadus vēlāk uzgleznojis Pastaro tiesu - freskas centrā ir Kristus, kurš daļu cilvēku, kas drūzmējas ap viņu, nosūta uz elli, citus - uz debesīm. Skat. att. zemāk Siksta kapelu.
Attēlā: Siksta kapela - griestu un altāra sienas gleznojums - darbs, kuru Mikelandželo darīja piespiedu kārtā (viņš uzsvēra, ka ir tēlnieks, nevis gleznotājs)
Renesansē plaši attīstījās arī portretu glezniecība.
Trešais lielais dižrenesanses pārstāvis - Rafaels Santi (1483-1520) kļuva nepārspējams ar gleznotajiem laikabiedru portretiem, bet jo īpaši - ar Madonnas (tā Sv. Mariju sāka saukt Itālijā, kur madonna nozīmēja - precēta sieviete, vēlāk tas kļuva par vispārpieņemtu Sv. Marijas apzīmējumu - īpašvārdu) attēlojumiem. Rafaela gleznotās Madonnas bija smalkas, maigas, skaistas jaunas sievietes ar mazuli klēpī, gleznotas atsevišķi vai kompozīcijā ar citiem tēliem.
Rafaela darbos raksturīga dižrenesanses izveidotā ideālā trīsstūrveida kompozīcija - galvenais tēls ir centrā un augstāk par citiem, kuri izkārtoti simetriski attiecībā pret galveno tēlu. Izpēti att. zemāk!
Attēlā: Rafaela gleznotā altārglezna "Siksta Madonna", veltīta Sv. Siksta klostera baznīcai
Pāvests Siksts II gleznas kreisajā pusē un Sv. Barbara - simetriski labajā pusē ar žestiem vērš uzmanību uz centrālo tēlo - Madonnu, kura kāpj no debesīm, nesot savu dēlu, viņas skatiens un sargājošie roku žesti pauž bažas par dēla likteni, bet poza ir majestātiska, apņēmīga.
Vairākus gadsimtus pēc Rafaela par gleznotāja augstāko meistarību uzskatīja prasmi atdarināt viņa stilu madonnu attēlojumā.
Itālijas izglītotā sabiedrība jauno mākslu uzņēma ar sajūsmu. Gaisotne tās radīšanai bija labvēlīga - māksliniekiem pasūtījumi nāca gan no baznīcas, gan no valdniekiem, aristokrātiem un bagātajiem pilsoņiem, kas kļuva par mākslas mecenātiem (bagāts literatūras, mākslas un zinātnes atbalstītājs). Ar gleznām, freskām un skulptūrām tika izdaiļotas ne tikai valdnieku pilis, bet arī bagātu tirgotāju, valstsvīru un baņķieru dzīvojamās ēkas.
16. gs. bija uzplaukusi Roma - dižrenesanses centrs, tur bija pārcēlušies strādāt arhitekts Donato Bramante, Leonardo da Vinči, Rafaels, Mikelandželo un citi mākslinieki. Par pilsētas galveno celtni kļuva Sv. Pētera katedrāle, kuras kupola celtniecība bija uzticēta Mikelandželo.
Attēlā: Lielākais pasaulē katoļu dievnams - Sv. Pētera katedrāle Romā, tās kupola celtniecību sirmā vecumā līdz savai nāvei vadīja Mikelandželo
(Katedrāles celtniecība tika pabeigta tikai 1624. gadā.)
Dižrenesanses laikā (16. gs.) bija mainījusies attieksme pret mākslinieku kā personību. Mākslinieki ieņēma augstu sociālo stāvokli, viņus cienīja un respektēja.
16. gs. otrajā pusē itāļu mākslas centrs pārvietojās uz Venēciju, kur strādāja gleznotāji Džordžone, Ticiāns Večelli, Jakopo Tintoreto, Paolo Veroneze u.c.
16. gs. otrajā pusē itāļu mākslas centrs pārvietojās uz Venēciju, kur strādāja gleznotāji Džordžone, Ticiāns Večelli, Jakopo Tintoreto, Paolo Veroneze u.c.
Viņu mākslas stils atšķīrās no dižrenesanses mākslinieku stila - tie bija citi kompozīcijas veidošanas principi, Venēcijas mākslinieki strādāja ar eļļas krāsām, kas prasīja citādu tehniku.
Populārākais vēlās renesanses mākslinieks - Ticiāns Večelli, kuru diženumā pielīdzināja Mikelandželo un kura nokritušās otas pacelšanu par pagodinājumu uzskatīja karaliskas personas.
Attēlā: Ticiāna slavenākais darbs "Asunta" jeb "Marijas debesīs uzņemšana"
"Asunta" ļauj spriest par izmaiņām mākslā vēlajā renesansē:
- gleznas tēli vairs nav vērsti pret skatītāju, tie it kā dzīvo savu no skatītāja neatkarīgu dzīvi, vairāki tēli pagriezuši muguru;
- tēlu žestos, pozās, mīmikā valda emocijas (nevis līdzsvarotais miers kā dižrenesanses mākslā);
- tēli izkārtoti trīs paralēlās joslās, nevis simetriskā kompozīcijā, - vidējā ir Marija un eņģelīši (faktiski gan - romiešu amoriņi, tikai lielā skaitā, bez loka un bultām), lejā - cilvēki, kas pārsteigti vēro notiekošo, augšā - Dievs sagaida Marijas ierašanos;
- gleznā jaušams vējš, par ko liecina plandošie tērpi;
- glezna rada iespaidu, ka darbība turpinās "ārpus gleznas" un skatītājs redz tikai pasaules fragmentu.
Kompozīciju centrā "notur" dižrenesanses kompozīcijā izkoptais trīsstūris, tikai šajā gleznā to veido sarkanie simetriski izvietotie tērpi.
Citos vēlās renesanses darbos netiek izmantots arī šāds paņēmiens, kompozīciju nosaka citi principi, piemēram, skatītāja uzmanību piesaista viens gaišs izcelts tēls vai gaismas strēle utml.
Izpēti attēlu zemāk - kādus paņēmienus šajā gleznā izmantojis mākslinieks, lai pievērstu uzmanību Kristum, kādu noskaņu pauž darbs, kādiem paņēmieniem tas panākts!
Attēlā: Jakopo Tintoretto glezna "Svētais vakarēdiens"
Tās sižets ilustrē Jaunās Derības leģendu par Kristus pēdējām vakariņām kopā ar mācekļiem, pirms viņu sagūstīja, tiesāja un sita krustā, Kristus esot teicis, ka zina - viens no mācekļiem viņu nodos.