1517. gadā Mārtiņš Luters (skat. att. zemāk) Vācijā aizsāka pašu ievērojamāko pārmaiņu kristīgās baznīcas vēsturē. Vēlāk to nosauca par reformāciju, un tā būtiski ietekmēja ne vien baznīcas, bet visu Eiropas attīstību, jo īpaši - kultūru.
1. attēlā: Mārtiņš Luters bija mūks un teoloģijas profesors Vitenbergas Universitātē, vienā no vācu zemēm – Saksijā
Tajā laikā bija ierasta lieta izteikt savas domas rakstiski un izlikt tekstu vietā, kur pulcējās cilvēki, lai ļaudis lasītu, apspriestu un izteiktu savus uzskatus.
Tā rīkojās arī Mārtiņš Luters. 1517. gada 31. oktobrī pie Vitenbergas Pilsbaznīcas durvīm viņš piestiprināja tēzes (tēze - īsi, konkrēti izteikta doma), kurās aicināja uz disputu par indulgenču pārdošanu.
Svarīgi!
Indulgence – pilnīga vai daļēja grēku atlaišana un atlaidu raksts. Pāvests garantēja, ka pēc grēksūdzes tiek atlaists zemes dzīvē un šķīstītavā izciešamais sods par grēkiem.
95 tēzēs Luters izskaidroja, kas, viņaprāt, Romas Katoļu baznīcā tiek darīts nepareizi, un pamatoja savu viedokli. Galvenais uzsvars bija likts uz to, ka ir nepieņemami tirgot grēku atlaides, jo grēkus piedot var vienīgi Dievs, nevis priesteris vai baznīca.
2. attēlā: M. Luters piestiprina tēzes pie Vitenbergas Pilsbaznīcas durvīm
Mārtiņš Luters uzskatīja, ka:
- Svarīgākais kristieša dzīvē ir ticība Dievam.
- Kristietības pamatā ir tikai Bībele.
- Cilvēka grēkus var piedot tikai Dievs, nevis priesteris vai baznīca - garīdznieki nevar būt starpnieki starp cilvēku un Dievu, arī pāvests nav nepieciešams.
- Greznība neiederas baznīcā, jo ticībai jāmājo katra cilvēka sirdī, to var stiprināt, lasot Bībeli, nevis apbrīnojot greznās baznīcas.
Mārtiņš Luters tobrīd nedomāja par tālejošām reformām baznīcā un noteikti - ne par baznīcas sašķelšanu, viņš tikai rosināja uz domu apmaiņu. Taču šis aicinājums, kas vēlākajos gadsimtos salīdzināts gan ar zibens spērienu un pērkona grāvienu, gan ar sniega lavīnas sākumu kalnos, ievadīja vērienīgu reliģisku un politisku kustību - reformāciju.
Svarīgi!
Reformācija - reliģiska un politiska kustība Eiropā 16. gs., kura bija vērsta uz pārmaiņām Romas Katoļu baznīcas reliģiskajā dzīvē un kuras gaitā izveidojās jauns kristietības novirziens - protestantisms.
Latīņu valodā uzrakstītās M. Lutera tēzes tika pārtulkotas vācu valodā. Tā kā jau bija izgudrota grāmatu iespiešana, tās ātri un lielā skaitā tika izplatītas visā Vācijā, tulkojumi - arī citās zemēs.
3. attēlā: Eiropa 16. gadsimtā
16. gs. Eiropas kartē izpēti, kuras zemes bija saglabājušas uzticību katoļu baznīcai, un kurās zemēs bija izplatījušās protestantisma idejas!
Daudzi cilvēki Lutera tēzēs bija atraduši apstiprinājumu savām domām. Arī daļa katoļu garīdzniecības pārgāja M. Lutera pusē. Tā M. Lutera aizsāktā diskusija deva impulsu lielas eiropiešu daļas atkrišanai no katoļu baznīcas.
Kad Romas pāvests uzzināja par M. Lutera rīcību, viņš to pasludināja par ķecerību un nosūtīja bullu (pāvesta raksts, rīkojums), kurā nolādēja nemiera cēlāju un pieprasīja, lai viņš atteiktos no saviem uzskatiem. Taču M. Luters nepakļāvās un publiski savu studentu klātbūtnē bullu sadedzināja.
4. attēlā: Vācu Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis V (1519-1556). Mākslinieka Ticiāna glezna, 16. gs.
Kārlis V nostājās pāvesta pusē un uzaicināja M. Luteru uz Vācu Svētās Romas impērijas kārtu pārstāvju sanāksmi – reihstāgu Vormsā. Tur viņu pasludināja ārpus likumu un viņa mācību aizliedza. M. Luters atrada patvērumu pie Saksijas kūrfirsta Frīdriha. Slēpdamies no aresta un soda, viņš uzsāka milzīgu darbu – Bībeles tulkošanu vācu valodā.
Līdz ar to Bībele pirmo reizi kļuva pieejama tautai. Tam bija liela nozīme ne tikai ticības dzīvē, bet arī kultūrā un tautas vienošanas procesā. Līdz tam Vācijas novadu dialekti bija tik atšķirīgi, ka vācieši cits citu saprata tikai ar lielām grūtībām. M. Lutera Bībeles tulkojums lika pamatu vācu nacionālajai valodai.
5. attēlā: Mārtiņa Lutera tulkotās Bībeles atkārtots izdevums 1768. gadā
Vācu tauta ar lielu sajūsmu atbalstīja jauno mācību.
Visi iedzīvotāju slāņi Lutera mācībā atrada kaut ko savai dzīvei būtisku:
- Firsti vēlējās atstumt garīdzniekus no valsts pārvaldes un paši lemt baznīcas lietas savās zemēs.
- Bruņinieki, kas jaunajiem laikiem sākoties, bija zaudējuši gan iztikas līdzekļus, gan vietu sabiedrībā, cerēja atgūt zudušo varenību, gāzt firstus un atgūt baznīcas zemes.
- Zemnieki Lutera mācību tulkoja atbilstoši savām interesēm. Viņi bija nabadzīgi un beztiesīgi. Tā kā Bībelē teikts, ka visi cilvēki ir brīvi, nav nabago un bagāto, zemnieki gribēja novērst nevienlīdzību, pārdalot bagāto īpašumus. Sākās laupīšana un piļu dedzināšana. Nemieri pārauga zemnieku karā, nemierniekus vadīja Tomass Mincers - bijušais Lutera sabiedrotais. (Skat. att. zemāk.) Zemnieku kustība pārvērtās pilsoņu karā, kas aptvēra Vācijas lielāko daļu. Luters iebilda pret šādu viņa mācības tulkošanu un nosodīja nemierniekus.
- Pilsētnieki vairs nevēlējās apmaksāt katoļu baznīcas greznās ceremonijas un citus izdevumus. Viņi gribēja pārņemt baznīcas īpašumus.
6. attēlā: Tomass Mincers uzrunā apbruņotos zemniekus. 19. gs. glezna
1525. g. pilsoņu karā bojā gāja ap 100 000 cilvēku, nemieri tika apspiesti. Tomasu Minceru sagūstīja un sodīja ar nāvi. Dzimtbūšana kļuva vēl smagāka, jo muižnieki nežēlīgi izrēķinājās ar zemniekiem.
Par savām tiesībām uzstājās bruņinieki. Tie sapņoja par vācu zemju apvienošanu, taču viņi bija ieinteresēti arī dzimtbūšanas nostiprināšanā. 1522. g. sākās bruņinieku dumpis, kas bija vērsts pret Trīres arhibīskapu, bet bruņiniekus neatbalstīja ne zemnieki, ne pilsētnieki.
Vācijā daudzi garīdznieki un mūki atteicās no celibāta (laulību aizliegums), stājās laulībā, klosteri palika tukši, baznīcās attiecās no daudzajām svētbildēm, liekās greznības - tās kļuva vienkāršas, mērķis - lai valdītu Dieva vārds, nevis pasaulīgs greznums. (Skat. att. zemāk.)
Protestantu priesteri dievkalpojumos izveidoja jaunu kārtību: sprediķis tautai saprotamā valodā, kopēja lūgšana, garīgo dziesmu dziedāšana, kuras dziedāja visa draudze kopā. No katoļu rituāliem saglabāja tikai kristīšanu un Svēto vakarēdienu.
7. attēlā: Durbes luterāņu baznīcas interjers
Katrā valstī protestantus sāka dēvēt tā cilvēka vārdā, kas bija reformācijas kustības aizsācējs un vadītājs, tāpēc Lutera piekritējus vācu zemēs, arī Livonijā, vēlāk - arī Skandināvijas zemēs un citās, kur izplatījās mācība, dēvēja par luteriešiem jeb luterāņiem.
Šveicē reformācijas idejas izplatīja Žans Kalvins, viņa sekotāji - kalvinisti. Kalvins sludināja, ka kristieša necienīgas ir jebkādas izpriecas, vieglprātīga uzvedība - dejošana, dziedāšana, dzeršana, azartspēles, košas drānas, bagātīgs māju iekārtojums, izklaidējošu grāmatu lasīšana, pat skaļa runāšana un izteiksmīgu žestu lietošana pelnīja nicinājumu - tas liecināja par savaldības trūkumu. Kalvinistu ģimenē galvenā izprieca bija ikdienas Bībeles lasīšana - vienīgais ceļvedis dzīvē. Tāpat nebija vēlams privātums - ģimenes dzīvei bija jānorit atklātībā, parādot, ka netiek slēpti nekādi netikumi.
8. attēlā: Kalvinistu ģimene. 17. gs. glezna
Melnie, atturīgie tērpi bija tipiska kalvinistu pazīme. Gleznā redzams arī vienkāršais mājokļa iekārtojums.
Kalvinisma mācība paši izplatījās un iesakņojās arī zemēs ārpus Šveices, kā arī kalvinismam
izveidojās vairāki novirzieni:
- Francijā kalvinistus sauca par hugenotiem;
- Anglijā - par puritāņiem;
- Skotijā - par prezbiteriešiem.
Atšķirīgi reformācija norisinājās Anglijā. 16. gs. sākumā tur valdīja Tjūdoru dinastijas karalis Henrijs VIII, kurš vēlējās atbrīvoties no Romas pāvesta ietekmes savā valstī.
9. attēlā: Anglijas karalis Henrijs VIII
Viņš vēlējās šķirties no sievas, bet pāvests atteicās atzīt šo šķiršanos. Tad saniknotais karalis 1634. gadā panāca parlamenta lēmumu par atdalīšanos no Romas katoļu baznīcas.
Par Anglijas baznīcas galvu tika pasludināts karalis, klosteru īpašumus atsavināja, angļu kristieši jeb anglikāņi pārstāja maksāt nodevas Romai. Aizliedza pārdot grēku atlaides, Bībele tika iztulkota angļu valodā.
Anglikāņu baznīca saglabāja lielāko daļu katoļu rituālu un tradīciju, bet bija pilnīgi neatkarīga no Romas.
Pavalstnieki ne visi pieņēma jauno kārtību, daudzi saglabāja uzticību šķirtajai karalienei un katoļu baznīcai. Sevišķi anglikāņu pozīcijas Anglijā tika nostiprinātas Henrija VIII meitas - karalienes Elizabetes valdīšanas laikā.
10. attēlā: 1555. gadā tika noslēgts Augsburgas ticības miers
Pēc ilgas pretestības Vācu Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis V bija piekāpies protestantisma izplatībai:
- 1555. gadā noslēgtais Augsburgas miers izbeidza konfliktus un sadursmes starp katoļiem un protestantiem.
- Tas deva iespēju vācu zemju valdniekiem izvēlēties, kurai no ticībām turpmāk būs piederīgi viņu pavalstnieki.
Tā bija ievērojama reformācijas uzvara, jo līdzās Romas Katoļu baznīcai nu varēja pastāvēt arī jaunā protestantu baznīca.
Arī Francijā, kur 1572. gada 24. augusta naktī (vēsturē zināma kā Bērtuļa nakts) katoļi noslepkavoja tūkstošiem hugenotu (protestantu), pēc gadsimta ceturkšņa - 1598. gadā karalis Anrī IV ar Nantes ediktu (valdnieka rīkojumu) protestantiem hugenotiem ticības lietās piešķīra tādas pašas tiesības kā katoļiem.