Līdz 16. gadsimta sākumam Romas Katoļu baznīca bija valdošā lielākajā daļā Eiropas zemju.
Reformācijai vēršoties plašumā, kļuva skaidrs, ka tālāk dzīvot pa vecam vairs nevarēs.
Baznīcas šķelšanās radīja atšķirības ne tikai dažādu konfesiju mācībās, bet arī reliģiskajā uzvedībā, visaugstāko paklausību baznīcai demonstrēja katoļi. Tomēr plašo tautas slāņu neziņa un reliģisko lietu neizpratne, lai kādai konfesijai cilvēks piederētu, bija ļoti liela, -
- bija jāzina lūgšana "Mūsu Tēvs, kas esi debesīs (...)";
- bija jāzina ticības apliecinājums un desmit baušļi;
- šīm prasībām pievienojās vēl dažas konfesionālās prasības.
Romas Katoļu baznīcai vajadzēja steidzami un enerģiski rīkoties, lai aizsargātu savas pozīcijas.
Svarīgi!
Katoļu baznīcas darbību, kas vērsta pret reformācijas ideju izplatību, baznīcas pasākumus, lai atjaunotu un nostiprinātu katoļticību, vēlāk nosauca par pretreformāciju jeb kontrrefomāciju.
1. attēlā: Itāļu zinātnieks Galileo Galilejs un inkvizīcijas tiesa. 19. gs. mākslinieka glezna
Savu mērķu īstenošanai Romas Katoļu baznīca izmantoja īpašu baznīcas tiesu jeb inkvizīciju.
Tās rīcībā bija daudz spiegu, kas meklēja un uzrādīja katru, kas bija uzdrošinājies kritizēt katoļu baznīcu un apšaubīt tās mācību. Pretošanās baznīcas augstākajai varai bija nepiedodams grēks:
- Parastā tiesa soda par cilvēka rīcību, turpretim inkvizīcija sodīja cilvēkus par uzskatiem un domām. Pirmie tās upuri, piemēram, Itālijā, bija augstu stāvošas personas, zinātnieki.
- Daudzus cilvēkus, jo īpaši sievietes, apsūdzēja un sodīja par kalpošanu Sātanam - notika t.s. raganu prāvas. Tās bija aizspriedumu vadītas, tajās tika spīdzināti, gāja bojā nevainīgi cilvēki.
- Baznīca sastādīja aizliegto grāmatu sarakstu, kurā iekļāva gan autoru, gan izdevēju, - drīkstēja lasīt tikai to, kas bija drukāts pēc baznīcas atļaujas.
2. attēlā: "Raganas"publiska sadedzināšana
Sievietes apsūdzēt bija viegli, jo viņu statuss katoļu baznīcas skatījumā bija mazvērtīgs, turklāt viņas pārzināja dziedniecību, darbojās kā vecmātes, kas palīdzēja dzemdībās, utml., bet baznīca uzskatīja, ka labākā dziedināšana ir lūgšanas.
Māņticība un ticība brīnumiem, ticība astroloģijai plauka gan pilsētās, gan laukos, neizglītoto un izglītoto vidū, nebija robežu starp realitāti un ticību, maģiju. Apmātība aptvēra likumdošanu, piem., burvestības uzskatīja par reālām un bija krimināli sodāmas.
Raganu vajāšanu augstākais punkts bija apmēram piecdesmit gadi 16.gs. un 17. gs. mijā, bet tās turpinājās vēl 18. gadsimtā.
Vismērķtiecīgākie pretreformācijas īstenotāji bija jezuīti. Jezuīti (no latīņu val. Jesus – Jēzus) bija katoļu garīgā ordeņa, Jēzus biedrības, locekļi.
Jezuītu ordeni 1534. gadā nodibināja spāņu aristokrāts Ignacijs Lojola.
3. attēlā: Ignacijs Lojola – basku dižciltīgais, jezuītu ordeņa dibinātājs; 17. gs. sākumā Romas Katoļu baznīca viņu iecēla svēto kārtā
Jezuītu ordeņa vadītājs bija tieši pakļauts pāvestam. Ordenī iestājās cilvēki, kuri bija gatavi sevi pilnībā ziedot katoļu baznīcai. Organizācijas biedri bija visdažādāko profesiju pārstāvji - diplomāti, zinātnieki, ārsti, skolotāji un, protams, katoļu baznīcas garīdznieki. Ordeņa mērķi bija:
- pievērst ticībai pagānus;
- atgriezt Romas Katoļu baznīcā protestantus;
- vairāk par visu - veikt izglītošanas darbu.
Jezuīti dibināja savas skolas, kuras bija atvērtas visu kārtu ļaužu bērniem, tās bija bez maksas, mācīšana tur notika ļoti augstā līmenī. Skolu uzdevums – audzināt krietnus katoļus. Ne vienmēr mērķis tika sasniegts – bija audzēkņi, kam šāds mācību stils izraisīja pretestību pret katoļu reliģiju, piemēram, izcilais franču filozofs R. Dekarts, kurš uzskatu brīvības dēļ apmetās uz dzīvi Nīderlandē – tālāk no katoļu baznīcas.
4. attēlā: Kardināls Rišeljē (pilnajā vārdā: Armāns Žans di Plesī de Rišeljē). Filipa de Šampēņa (1602-1674) glezna
Francijas karaļa Luija XIII pirmais ministrs kardināls Armāns Rišeljē bija pārliecināts jezuīts. Viņa laikā Francijā tika ierobežotas hugenotu (protestantu – kalvinistu) tiesības, gan atstājot viņiem ticības brīvību.
Jezuīti bija ietekmīgu politiķu un augstmaņu mājas garīdznieki, tā viņi varēja ietekmēt procesus sabiedrībā. Jezuītu darbībai bija lieli panākumi - viņu dedzība, neierobežotā uzticība pāvesta baznīcai, gan arī no godīguma viedokļa visai apšaubāmās metodes ietekmes nostiprināšanā spēja atturēt katoļus no pāriešanas protestantu pusē, spēja panākt daļas protestantu atgriešanos Romas Katoļu baznīcas klēpī.
Lai arī jezuītiem galvenais bija ticības jautājums, viņi pievērsās arī citām dzīves jomām, piemēram:
- rūpējas par nabadzīgajiem un slimajiem;
- sekmēja un atbalstīja labdarību - vāca ziedojumus;
- izveidoja bāreņu namus, trūcīgo patversmes.
5. attēlā: Trientas jeb Tridentas koncils 1545. gadā – Romas Katoļu baznīcas augstākās garīdzniecības sanāksme
Trientas koncils tika sasaukts ar mērķi, lai izstrādātu rīcības plānu savu pozīciju nosargāšanai un cīņai ar protestantismu. Šī sanāksme ar pārtraukumiem darbojās gandrīz divdesmit gadus. Koncils nolēma, ka Romas Katoļu baznīcai nepieciešamas nopietnas pārmaiņas un turpmāk netiks pārdoti baznīcas amati un indulgences.
Nozīmīgs bija lēmums ar mākslas un arhitektūras palīdzību pārliecināt sabiedrību par baznīcas varenību, Dieva valstības krāšņumu (baznīca katoļiem bija Dieva klātbūtnes iemiesojums), – emocionāli uzrunāt ticīgos.
6. attēlā: Jēzus baznīca Romā – viens no pirmajiem jezuītu celtajiem dievnamiem, baroka stila aizsākumi
Svarīgi!
Pretreformācijas laikā uzplauka un attīstījās jauns stils mākslā un arhitektūrā – baroks.
Tam bija raksturīgs krāšņums, bagātīgi rotājumi, greznojumi.
Baroka gleznas pauda emocionālus pārdzīvojumus, ko mākslinieki radīja, tēliem piešķirot dramatiskas kustības, mīmiku, izmantojot krasus gaismas un tumsas kontrastus. (Skat. att. zemāk.) Šādi mākslas darbi lika skatītājiem izjust līdzpārdzīvojumu, uzrunāja tos emocionāli.
Baznīca ieguldīja lielus līdzekļus, aicināja slavenus māksliniekus, kas baznīcu iekštelpas veidoja greznas un iespaidīgas.
7. attēlā: Mikelandželo da Karavadžo – spilgtākā itāļu baroka mākslinieka glezna, tajā attēlota Kristus noņemšana no krusta
16. gs. otrajā pusē Eiropas valstis un valdnieki dažādi risināja ticības jautājumus savās zemēs – nostiprināja protestantismu vai saglabāja, atguva katoļu reliģiju, dažviet valdīja ticības brīvība, piem., Livonijā, citviet, piem., Vācijā nerimās reliģiska rakstura konflikti starp katoļiem un luterāņiem. Kari uzliesmoja starp dažādu reliģiju valstīm, piem., luterisko Zviedriju un katolisko Žečpospolitu.
Eiropas lielākā reliģiskā kara sākums saistīts ar Vāciju – protestantiskie firsti nodibināja Protestantu ūniju, kas paredzēja savstarpēju atbalstu katoļu uzbrukuma gadījumā, kā atbilde – tika izveidota Katoļu līga.
Spriedze pieauga, līdz 1618. gadā uzliesmoja viens no visu laiku postošākajiem un asiņainākajiem kariem Eiropas vēsturē – Trīsdesmitgadu karš.
8. attēlā: Trīsdesmitgadu karš flāmu mākslinieka gleznā
Vācijas karojošās puses – katoļus un protestantus metās atbalstīt valstis, atbilstoši katras reliģijai un lai nostiprinātu savu reliģiju, valstis arī uzsāka savstarpējus karus. Bet kara gaitā zuda tā reliģiskais raksturs – valstis karoja par savas ietekmes paplašināšanu, algotņu armijas karoja tā pusē, kurš spēja samaksāt par karošanu, bija izaugusi paaudze, kas neprata neko citu, kā tikai karot.
1648. gadā karojošās nometnes parakstīja Vestfālenes miera līgumu, kurš īsti neapmierināja nevienu parakstītāju, toties ļāva pārtraukt karu.
Karā bija izpostītas tā skartās zemes, cilvēku upuri – milzīgi, toties citi bija kļuvuši bagāti, izmantojot kara dotās priekšrocības neierobežoti laupīt.
Trīsdesmitgadu kara laikā kristieši nogalināja viens otru, – vairāk, nekā jebkurā citā konfliktā ar citu reliģiju pārstāvjiem.
Pēc Vestfālenes miera līguma parakstīšanas Rietumeiropā ilgstoši iestājās spēku līdzsvars.