Vulgārisms - rupjai runai raksturīgs nepieklājīgs vārds vai izteiciens, kura lietošana ir runas uzvedības normu pārkāpums.
Latviešu valodā var runāt par diva veida vulgārismiem.
- Vulgārismi nosauc parādības, ko pieklājīgā runā nav pieņemts minēt.
- Vulgārismi nosauc tādas parādības, kas pašas par sevi nav nekas nepieklājīgs vai rupjš. Šos vulgārismus pieklājīgā runā nelieto tikai tāpēc, ka to emocionālā nokrāsa izsaka runātāja negatīvo attieksmi pret nosaukto parādību.
Piemērs:
snuķis - cilvēka deguns
purns - seja
purns - seja
Piemērs:
cūka, lops, maita, tēviņš - attiecībā uz cilvēku
Latviešu valodai vairāk raksturīgi otrās grupas vulgārismi, kuri vulgāro nokrāsu iegūst tikai īpašā lietojumā. Vulgārismu lietotāji reizēm savtīgi izmanto šo īpatnību, tā attaisnojot savu izvēlēto leksiku.
Piemērs:
Noteikti būsi dzirdējis, kā, ar vārdu cūka apzīmējot savu saziņas partneri, tā lietotājs tūlīt pat min, ka tas taču esot tīrīgs dzīvnieks. Protams, šāda argumentācija ir demagoģiska un neattaisno rupjību.
Ar šo negatīvo emocionālo nokrāsu bieži tiek lietoti dzīvnieku vai priekšmetu nosaukumi, ar kuriem cilvēkam piedēvē attiecīgā dzīvnieka vai priekšmeta raksturīgas īpašības.
Piemērs:
lapsa - viltīgs cilvēks
zoss, tītars - neattapīgs, pamuļķīgs cilvēks
Svarīgi!
Vulgārismus literārā valodā un pieklājīgā runā neizmanto.