Valoda ir cilvēku sazināšanās un domāšanas līdzeklis.
Valodai ir vairākas funkcijas.
Viena no tām ir arī emociju izteikšanas jeb ekspresīvā funkcija un estētiskā funkcija. Šo funkciju bieži vien izmanto rakstnieki un dzejnieki, radot daiļliteratūras darbus.
Dzejā izmanto atskaņas, tādā veidā spēlējoties ar valodu.
Piemērs:
Tiku, taku pulkstenis sit,
Ritu, ritu riteņi rit,
 
Gigu, gagu zostiņas dēdina,
Ar troksni spārnus vēdina.
 
Ar to vēl nepietiek,
Neviens mierā nepaliek:
 
Pēkš, pēkš pīlītes čāpo,
Ķer tārpus, kas zemē rāpo;
Vēl dažādos literāros darbos mēdz izmantot vārdus ar līdzskaņu dubultojumiem, veido teikumus, kuros katrs vārds sākas uz viena un tā paša burta.
Piemērs:
Lelle Tille – kā allaž – sēž stellēs,
auž lellei
Sallijai šalli. (dubultie līdzskaņi)
Saulainā sestdienā skaists susurs satika slaidu slieku. (Teikums ar vārdiem, kuri sākas ar vienu līdzskani).
Lai īpaši izceltu kādas emocijas, tiek lietoti tikai lielie burti kādā vārdā, kuru gribas īpaši izcelt, tiek atkārtotas vairākas izsaukuma zīmes vai jautājuma zīmes, likta daudzpunkte.
Piemērs:
Es neciešu INJEKCIJAS (ja jūs to vēl neesat sapratuši, varu atzīties, ka esmu bailulis).
Tea un Treps klusēja, bet sazvērnieciski saskatījās. Hmmm, savādi!!!
Var būt tā, ka pieturzīmes netiek lietotas vispār.
Piemērs:
pērkons pērkonu
klupina
un pēc tam bārdās
bargi bubina (nav lielo burtu teikuma sākumā, nav pieturzīmju)
Mūsdienu literatūrā pastāv ļoti daudz paņēmienu, kā autors var rīkoties un spēlēties ar valodu.