Viduslaikos klosteros koncentrējās galvenās tā laika zināšanas. Tie bija zinātnes un izglītības, mākslas un daiļamatniecības centri. Senās Romas autoru darbos un Svētajos Rakstos atrodamās atziņas mūki piemēroja sava laika apstākļiem, tā radot viduslaiku kristīgo kultūru, kas bija tā laika Rietumeiropas garīgais pamats.
Ap 600. g. pirmie īru un skotu mūki uzsāka misionāru darbību – Franku valstī un ģermāņu ciltīs uz
austrumiem no Reinas.
Reizē ar kristietības izplatīšanos Eiropu pārklāja arī klosteru tīkls. Mūki un mūķenes saņēma sabiedrības cieņu.
Attēlā: Kartē redzams franciskāņu garīgā ordeņa klosteru tīkls Eiropā viduslaiku beigās. (Par garīgajiem ordeņiem skat. šīs teorijas beigās.)
Klosteru popularitāti noteica virkne apstākļu:
- Kristiešu pārliecība, ka valsts politikas iejaukšanās reliģiskajā dzīvē ir kavēklis patiesai kristīgai dzīvei. Vēlākie klosteri izolēšanos no valsts saglabāja - aiz klostera sienām laicīgajai varai varas nebija.
- Sākotnēji klosteri tika dibināti, lai cilvēki, kas izšķīrās par atteikšanos no laicīgās dzīves, pieticībā un noslēgtībā varētu nodoties lūgšanām, reliģiski pilnveidoties, meklējot Dievu visur - dievkalpojumos, studijās, fiziskā darbā.
- Pamazām klosteri kļuva par paraugu sabiedrībai. Daži par mūkiem kļuva mūža beigās, lai izpirktu savus grēkus.
- Nereti klosteros nonāca dižciltīgo ģimeņu jaunākās atvases, kuras bija palikušas bez līdzekļiem, jo mantojumu parasti saņēma vecākais dēls.
Attēlā: Viduslaiku klosteris Katalonijā.
Klosterus parasti būvēja pilnīgi nomaļās vietās, pie mazāk nozīmīgākajiem satiksmes ceļiem.
Dažādos viduslaiku posmos veidojās garīgie ordeņi, lielākā daļa no tiem darbojas joprojām.
Benediktīniešu ordeņa dibinātājs ir Nursijas Benedikts (ap 480-547), viņu uzskata par „Rietumeiropas mūku tēvu”.529. gadā viņš nodibināja Montekasino klosteri (Uz dienvidiem no Romas) un formulēja regulu - klosteru dzīves noteikumus. Katram mūkam bija jādod solījumi – dzīvot paklausībā, šķīstībā un nabadzībā, kā arī pastāvīgā vietā.
Benedikta izstrādātie statūti izplatījās no Itālijas līdz Īrijai un Polijai, bija paraugs visiem vēlāko laiku klosteru abatiem.
Ap 11.-13. gs. noteicošo lomu ieguva citi garīgie ordeņi - cisterciešu, franciskāņu, dominikāņu, u.c. (Tēmu par garīgajiem ordeņiem plašāk skat. Vēsture 11. klasei.)
Klosteros valdošie principi, disciplīna mūku dzīves organizācijā bija apstākļi, kas sekmēja paliekošu kultūras vērtību radīšanu.
Attēlā: Montekasino klosteris Itālijā mūsdienās.
Klosteriem viduslaikos bija daudzveidīgas funkcijas:
- Reliģiskās - mūki lūdza Dievu gan par sevi, gan par citiem; daudzi dižciltīgie apdāvināja klosterus, lai par tiem tiktu skaitītas lūgšanas. (Ar laiku šie dāvinājumi, ziedojumi veidoja uzkrājumus, klosteru bagātība vairojās, to īpašumā nonāca arī ievērojamas zemes platības ar laukiem, ūdeņiem, mežiem.)
- Sociālās - klosteros atradās naktsmītnes ikvienam ceļiniekam; dažos klosteros bija hospitāļi, kur rūpējās par slimajiem un vecajiem; klosteri rūpējās par atraitnēm un bāreņiem. Tā kā klosteru saimniecība bija regulēta, ekonomiski pārdomāta, tad neražas, bada gados klosteri varēja sniegt zināmu atbalstu apkaimes iedzīvotājiem. Klosteri mainīja sabiedrības attieksmi pret darbu - fiziskais darbs, kurš antīkajā sabiedrībā tika uzskatīts par nicināmu nodarbošanos, kļuva cienījams - darbs ļauj izvairīties no grēkošanas.
- Izglītojošās - visi mūki bija izglītoti; pie klosteriem veidojās pirmās skolas; tajos bija bibliotēkas un skriptoriji - telpas, kurās glabāja un pārrakstīja dažādu autoru reliģiskus un pētnieciskus darbus; klosteru skolās mācīja zināšanu pamatus, apguva dievkalpojumu norisi un grāmatu pārrakstīšanas mākslu.
Attēlā: Viduslaiku skola. Rokrakstu grāmatas ilustrācija.
Ļoti nozīmīga mūku dzīves sastāvdaļa bija manuskriptu pārrakstīšana, labošana, ilustrēšana. Tekstu studēšana bija mūkiem kas īpašs - nodarbošanās dzīves garumā. Mācēt lasīt nozīmēja - lasīt latīņu valodā, lai studētu dažādus rokrakstus, bija nepieciešams pārzināt Bībeli, gramatiku, senos simbolus, vairākas valodas. Mūku darbam bija vislielākā loma latīņu valodas saglabāšanā, uzturēšanā, Bībeles tulkojumu pārstrādāšanā.
Attēlā: Rokrakstu grāmatas attēls - viduslaiku mūks skriptorijā pārraksta grāmatu.
Lielāko 6. gadsimta klostera bibliotēku Kalabrijā Itālijā izveidoja Kasiodors. Bibliotēkā atradās ne tikai Svētie raksti - Bībele un Baznīcas tēvu darbi, piem., viduslaiku filozofijas pamatlicēja Svētā Augustīna (Augustīna Aurēlija) sacerējumi "De Civitate Dei" ('Par Dieva valstību"), "Confessiones" ("Grēksūdze"), bet arī rokasgrāmatas gramatikā, ģeogrāfijā, astronomijā, dialektikā, retorikā, mūzikā, ģeometrijā, medicīnā, zemkopībā.
Attēlā: Viduslaiku manuskripta - Aurēlija Augustīna darba "De Civitate Dei" lappuse.
Katrā klosterī pakāpeniski izveidojās lieliskas klosteru bibliotēku kolekcijas. Tās kļuva par viduslaiku zinātnes un literatūras centriem. Klosteros tika savākti nozīmīgākie vēsturiskie materiāli, tur tapa hronikas, vēlākā laikā tika vākta arī nacionālā literatūra.
Klosteru skriptoriji (grāmatu pārrakstīšanas telpa) kļuva par viduslaiku grāmatu mākslas centriem. Vienas grāmatas pārrakstīšanā nereti bija iesaistīti vairāki skriptori, bet rokrakstu atšķirības problēma nepastāvēja - raksts bija reglamentēts, sākot jau ar 8. gs. - t.s. Karolingu minuskuls. Tas bija skaidrs, precīzs, elegants. (Skat. att. iepriekš un zemāk.)
Attēlā: Lapa no tālaika zināšanu enciklopēdijas "Etymologiae" ("Etimoloģija"), kuru sarakstīja Seviļas arhibīskaps Sv. Isidors (7. gs.).
Dažādu laiku rokrakstos līdz mūsdienām saglabājušies vairāk nekā tūkstoš darba eksemplāri.
Jebkura grāmata viduslaiku cilvēkam bija kas ārkārtējs, ļoti dārgs, tās piederēja tikai nedaudziem un, salīdzinot ar citām lietām, maksāja ārkārtīgi dārgi. Grāmatu izgatavošana bija sarežģīts, ilgstošs process, prasīja ievērojamus resursus.
Viduslaikos par rakstāmmateriālu papirusa vietā sāka izmantot pergamentu - no tikko dzimušu teliņu vai jēru ādas izgatavotu materiālu. Vienas grāmatas izgatavošanai vidēji bija nepieciešamas 170 lopiņu ādas. Ādas apstrāde, lai tā kļūtu derīga grāmatas rakstīšanai, bija sarežģīts process.
Ādu izmērs bija gandrīz vienāds, tāpēc to varēja izmantot maksimāli, tā izveidojās standarta izmēri: pilna izmēra formāts - foliants, vienreiz pārlocīts - folio, divreiz locīts - kvatro, bet četrreiz - oktāva. Oktāvas locījums no viena lopiņa ādas deva astoņu lapu burtnīcu. Tā bija neliela, prasīja īpaši smalku rakstību.
Attēlā: Viduslaiku rokrakstu grāmatu - manuskriptu krātuve. Atvērta ir lielākā izmēra grāmata - foliants.
Kā redzams attēlā, tās lietošana nebija ērta, tāpēc parasti izvēlējās vienreiz pārlocīto - folio izmēru vai divreiz locīto - kvatro. Pēdējā ērtumu apliecina mūsdienās joprojām iecienītais šī standarta papīra lietojums - tas ir labi zināmais A4 formāts.
Sākot ar 7. gadsimtu gan svēto, gan laicīgo tekstu pārrakstīšana klosteru skriptorijos notika īpaši aktīvi. Skriptoriji kļuva par viduslaiku grāmatu mākslas centriem.
Visiem sabiedrības slāņiem kalpoja klosteru iemītnieku - mūku čaklums un ģenialitāte.