Mākslas vēsturē ar viduslaikiem sākās jauns periods. Tas ir atšķirīgs no iepriekšējiem periodiem, kad attēloja to, kas bija zināms (piem., Senajā Ēģiptē), attēloja to, ko varēja redzēt (piem., Senajā Grieķijā). Mākslā sāka attēlot to, ko cilvēks juta, - garīgas izjūtas, kuras vārdos ir grūti izsakāmas.
Lai neredzamo, dievišķo ietvertu vārdos, lai par garīgām lietām runātu saprotamā, prātam uztveramā formā, jaunās reliģijas sludinātāji lietoja līdzības, tāpat, kā to darīja Kristus (kā vēsta evaņģēliji).
Attēlā: Kristus -Pasaules valdnieks jeb Visuvaldītājs. Mozaīka Sv. Sofijas katedrālē Konstantinopolē (mūsdienās Stambula). 9. gs. sākums.
Kristīgās mākslas simboli attēlojumā: nimbs ap Kristus galvu - svētuma simbols; krusts aiz Kristus galvas - pazīstamākais kristiešu simbols; rokā Kristus tur grāmatu - Bībeli, ar to uzsvērts, ka tā ir svarīgākā grāmata, - patiesības un dzīvības avots kristiešiem, tās autors ir Dievs; aplis, kas ietver Kristu, - ir Kosmoss, pasaule, tā parādīts, ka viņš valda pār to.
Austrumromā jeb Bizantijā turpinājās un tika pilnveidotas Senās Romas mākslas tradīcijas. Bagātīgajām mozaīkām bija vislielākā nozīme sakrālo celtņu dekorēšanā.
Mozaīka ir sarežģīta monumentālās glezniecības tehnika, bet Bizantijas meistarus šajā prasmē vēl neviens nav pārspējis. No ļoti maziem, ar metāla oksīdiem iekrāsotiem kausēta stikla gabaliņiem tika veidots attēls, liekot gabaliņus cieši citu pie cita, novietojot dažādos leņķos, lai uz tiem dažādi kristu gaisma. Ar zeltu ieklātās virsmas tonis tika daudzveidots, piejaucot zelta smaltai okera gabaliņus, mainot atstarpes starp katru smaltas gabaliņu. Zelts kļuva bezgalīgi dažāds, - te iedegās, te mierīgi staroja.
Attēlā: Svētā Marija ar Jēzu. 9. gs. Mozaīka Sv. Sofijas katedrālē Konstantinopolē apsīdas daļā.
No Romas katoļu svētajiem Kristus māte Marija ir vissvētākā. Visbiežāk Mariju kristīgajā mākslā attēloja kopā ar piedzimušo Kristu. Valda uzskats, ka viņa nonākusi debesīs un mudina Dievu piedot cilvēkiem grēkus.
Bizantijā figūras tika veidotas, ievērojot gaismēnu modelējumu, bet gaismas akcents, ko uzlika ar zeltu, saplūda ar fona zeltu, un tādējādi viss veidojums kļuva it kā caurspīdīgs. Rezultātā radās proporcijās, augumu lokanībā, krāsu harmonijā antīkajiem veidoliem līdzīgi tēli, bet savā netveramībā, plakanībā - tiem pilnīgi sveši.
Attēlā: Mozaīka Sv. Sofijas katedrālē Konstantinopolē. 10. gs. Sv. Marija ar Jēzu, blakus labajā pusē - imperators Konstantīns, kurš viņai dāvā simbolisku Konstantinopoli, kreisajā pusē - imperators Justiniāns, kurš dāvā Sv. Sofijas katedrāli. Kā liecina nimbi, tad visas personas ir svētas, Marija sēž tronī, kas simbolizē viņas kā Dievmātes augsto statusu.
No svētajiem rakstiem pārņemtais tēlainības prieks kļuva par kristīgās mākslas pamatu. Lietas un notikumi mākslā tika izmantoti, lai attēlotu ko augstāku, padarītu uzskatāmas domas un priekšstatus.
Tēli, sižeti nereti ir nosacītas, simboliskas zīmes, ietver sevī jēdzienu, kristīgo dogmu, atziņu, kas jāzina visiem, piemēram, iepriekš aplūkotajām mozaīkām - Kristus valda pār pasauli; Dievmāte ir svēta, tāpat kā svēts ir viņas un Dieva dēls Kristus.
14.-15. gs. Bizantijas mākslinieki retāk strādāja mozaīkas tehnikā, vairāk - gleznoja freskas. Dogmatisko pieeju nomainīja secīga kristīgo notikumu atstāstīšana mākslā.
Attēlā: Kristus ierašanās Jeruzalemē. Freska Mistras klosterī Grieķijā. Attēlota ainava ar kalniem, ēkām, pie Jeruzalemes vārtiem Kristum pretī steidzas ļaudis. Ainavas priekšplānā ar nimbu ap galvu - Kristus.
Jau agrīnajā kristīgajā mākslā simbols kļuva par galveno izteiksmes līdzekli.
Simbols ir kas tāds - vārds, zīme, tēls, kas pārstāv ko citu. Simboli - zīmes, tēli - ir labs līdzeklis, lai informāciju izteiktu un nodotu vizuāli, ietaupot laiku, pārvarot lasītneprasmi, valodas, izglītības barjeras.
Kristīgajā mākslā senākās zīmes un simboli bija saistīti ar priekšstatiem par nāvi un augšāmcelšanos, - miers, svētīga paļāvība, priecīga uzticība bija jaunās mākslas pazīmes.
Bijušās Rietumromas teritorijā - Eiropas zemēs senākie mākslas darbi radīti ar pieticīgiem līdzekļiem, ir vienkārši; pakāpeniski līdzība ar attēlojamo priekšmetu attālinājās, toties tēli sāka ietvert arvien plašāku ideju loku.
Agrīnās kristietības laikā mākslā tika radīti simboli, kuri aktuāli joprojām mūsdienās.
Attēlā: Zivs un enkura simboli. Attēli Romas katakombās, kur pulcējās pirmkristiešu draudzes.
Visbiežāk un plašāk agrajā kristietībā lietoja zivs (ichthys - latīņu val.) zīmi, iespējams tāpēc, ka kristīšana notiek ūdenī - senā dzīvības elementā, zivs ir cieši saistīta ar ūdeni. Zivs ir ticības simbols, kristiešu kopības zīme, simbolizē arī Kristus un ticīgo draudzes kopību. Mūsdienās zivs simbolu var ievērot, piemēram, uz dažām automašīnām.
Enkurs kristīgajā mākslā nozīmē cerību uz atpestīšanu no grēkiem, cerību uz Dieva mīlestību un piedošanu - drošs enkurs dvēselei, kad to māc šaubas. Agrajā kristietībā enkuru lietoja kā apslēptu krusta zīmi (attēlā - enkurs ar šķērsli).
Visraksturīgākais kristīgās baznīcas simbols joprojām mūsdienās ir krusts, tomēr krustam ir vairākas nozīmes. Ārpus kristietības krusts ir simbolisks cilvēka auguma atveids, tas arī norāda četras debespuses, pasaules asi. Senajā Ēģiptē krusta paveids - ankhs jeb Izīdas kruts - simbolizēja dzīvību un auglību.
Attēlā: Manuskripta ilustrācija - Kristus nāve pie krusta.
Attēlā redzams vienkāršākās formas krusts, kura virspusē pievienota plāksnīte ar uzrakstu "HC NAZAREN REX IUDEORUM", kas nozīmē: "Kristus, Nācarietis, jūdu ķēniņš". Saskaņā ar vēstīto evaņģēlijos, šādu plāksni pielika viņa krustam, tā bija kā apsūdzība Romas imperatoram pienākošā goda uzurpēšanā.
Kristietībā krusts ir Kristus upura simbols, arī Kristus uzvaras pār nāvi simbols, cerības apsolījums visiem ticīgajiem, jo Kristus ir miris krusta nāvē par viņu grēkiem, grēki ir izpirkti un Kristus - augšamcēlies. Šī notikuma nozīme bija tik liela un pret to pirmās kristiešu draudzes juta tik lielu bijību, ka pirmajos gadsimtos Kristu pie krusta neattēloja. Senākās krucifiksa formas zināmas, sākot ar 5.- 6. gs.
Galvenokārt izšķir divas krusta formas - "latīņu" (horizontālā līnija īsāka nekā vertikālā) un "grieķu" (kvadrātveida forma) krustu (šo skat. pirmajā attēlā tēmas sākumā). Latīņu krustu lieto Rietumu baznīcās, bet grieķu - Austrumu baznīcās. Ilgajā kristietības vēsturē krustam izveidojušies ap divdesmit paveidu, katram paveidam ir savs izcelsmes pamatojums.
Attēlā: Kristus simboli - Kristus monogramma JX (Jesus Xrystos - sengrieķu valodā), kas ietverta aplī; aplis simbolizē kosmosu, pasauli.
Grieķu alfabēta pirmais burts alfa un pēdējais - omega norāda, ka Kristus mācība ir visa sākums un gals.
Ļoti sens un izplatīts simbols kristīgajā mākslā ir peldošs kuģis, kurš no apdraudējuma iebrauc mūžīgās dzīvības miera ostā. (Skat. attēlu zemāk.)
Kuģis jau grieķiem un romiešiem simbolizēja zemes dzīvi - mūžīgas cīņas viļņos.
Vissenāk un biežāk kuģis attēlo Noasa šķirstu (kuģi). Ar kuģi salīdzina arī baznīcas arhitektonisko uzbūvi, nereti - pat detaļās, piem., jēdzienam "joms" atbilst vārds "navis" - kuģis, nereti altārim piešķīra laivas veidolu.
Vissenāk un biežāk kuģis attēlo Noasa šķirstu (kuģi). Ar kuģi salīdzina arī baznīcas arhitektonisko uzbūvi, nereti - pat detaļās, piem., jēdzienam "joms" atbilst vārds "navis" - kuģis, nereti altārim piešķīra laivas veidolu.
Attēlā: Romas impērijas laika mozaīka - kuģa attēlojums. Kuģis - alegorisks zemes dzīves attēlojums - dzīves gājums.
Tomēr bija nepieciešams panākt konkrēta attēlojuma viennozīmīgu skaidrojumu, tāpēc kompozīcijas papildināja ar konkrētiem atribūtiem - priekšmetiem, zīmēm, uzrakstiem. Sāka veidoties vesela sistēma, ar kuru tika noteikti katra tēla un sižeta attēlošanas likumi. Ar laiku tie pārtapa sarežģītā kanonā - ikonogrāfijā, kura viduslaikos tika pieņemta kā obligāta un vienota visai Baznīcai.
Balodis mūsdienās zināms kā miera, draudzības un mīlestības simbols. Šādu baloža simbolisko nozīmi noteica mīts par grēku plūdiem, - kad plūdi bija rimuši, balodis atgriezās ar palmas zariņu knābī, pasludinādams mieru un likdams saprast, ka Dieva dusmas ir rimušas. Citās mitoloģijās balodim ir citas nozīmes, piem., grieķu un romiešu mitoloģijā balodis ir mīlas dievietes Afrodītes/ Veneras pazīšanas zīme.
Attēlā: Freska Romas katakombās, kur pulcējās kristiešu draudzes pirmajos gadsimtos. Abās pusēs centrālajiem tēliem - baloži ar palmu zariem. Agrīnajā kristietības mākslā balodis ar olīvkoka zariņu knābī simbolizēja dvēseli, kas ieguvusi mūžīgu mieru Debesu valstībā.
Jaunajā Derībā stāstā par Jēzus kristīšanu balodis simbolizē Svēto Garu, kas nolaižas uz viņa un ir Dieva labvēlības apliecinājuma zīme.
Palmas zars simbolizē kāda pasākuma laimīgu noslēgumu. Agrāk uz zārkiem piestiprināja palmas zaru, un tas nozīmēja zemes dzīves laimīgu nobeigumu.
Nozīmīgs simbols jau agrīnajā kristietībā bija maize - Svētā Vakarēdiena sakramenta simbols - "Es esmu dzīvības maize" teicis Kristus; mūsdienās dievmaizīte tiek iezīmēta ar krustu.
Attēlā: Senās Romas kristiešu mozaīka - maizes un zivs simboli.
Ir vēl daudz kristīgās mākslas simbolu, bet jau šis nelielais apskats liecina, ka kristīgā simbolika ir daudzveidīga, sarežģīta, daudzslāņaina, tās skaidrojumi nav viennozīmīgi, nav vienkārši