Viduslaiki ir Eiropas vēstures un kultūras vēstures periods starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem.
Viduslaiki - laikmets, kurš ilga aptuveni 1000 gadus (no 500. līdz 1500.g.).
Šajā laika posmā Eiropas reģionos tika sasniegtas dažādas atšķirīgas ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības pakāpes. Viduslaiku robežas nav precīzi nosakāmas - vēsturnieki izvēlas dažādus pārmaiņu kritērijus, līdz ar to - dažādus datējumus, bet laikā tie visi nav tālu viens no otra.
Attēlā: Romas pilsētas krišana, kā to iztēlojies mākslinieks.
Viduslaiku sākuma varianti:
- 375./376. g. – Lielās tautu staigāšanas sākuma laiks. Tās rezultātā ģermāņu ciltis ienāk Romas impērijas teritorijā. Romas impērija sava vājuma dēļ nespēj aizsargāt teritoriju.
- 410. g. – Romas krišana vestgotu rokās.
- 476. g. – Pēdējā Rietumromas imperatora Romula Augustula gāšana, Rietumromas sabrukuma sākums.
Viduslaiku beigu varianti:
- 14. - 15. gadsimts - Renesanses sākums Florencē. Pārmaiņas vispirms aizsākās tieši kultūrā - filozofijā, literatūrā, mākslā. Vispirms filozofi antīko autoru ietekmē pievērsās cilvēkam, tā vērtības apzināšanai, un tas ietekmēja pārmaiņas citās kultūras jomās.
- Ap 1450. g. - J. Gūtenbergs izgudro grāmatspiedi. Drukātās literatūras un reizē ar to - straujākas zināšanu izplatības sākums Eiropā.
- 1492. g. - Amerikas - Jaunās pasaules atklāšana. Tā pakāpeniski nes līdzi virkni pārmaiņu Eiropā.
- 1517. g. - Reformācijas sākums. Tās rezultāts ir protestantu baznīcu - luterāņu, kalvinistu, anglikāņu u.c. izveidošanās. Eiropu vienojošais katolicisms zaudējis šo lomu.
- 1789. g. Lielā franču revolūcija. Tās izraisītajām pārmaiņām ir vairāk sociāla, ne tik daudz kultūru ietekmējoša loma. Tāpēc tā arī varētu būt robežšķirtne, bet - vēsturē.
Attēlā: Johans Gūtenbergs darbnīcā. Kreisajā pusē redzama viņa radītā grāmatspiede.
Viduslaiki - viens no trijiem lielajiem periodiem cilvēces vēsturē; tas ir vienīgais periods, kam ir sākums un beigas: senie laiki izzūd laika dzīlēs, bet jaunie laiki - turpinās nezināmā nākotnē.
Lai viduslaiku attīstībai varētu vieglāk izsekot, vēsturē pieņemts šo laika periodu dalīt 3 posmos:
- Agrie viduslaiki (5. – 8.gs.);
- Attīstītie jeb ziedošie viduslaiki (8. gs. – 13. gs.);
- Vēlie viduslaiki (13. – 15.gs.).
Aplūkojot kultūras procesus, jau 14. gs. konstatējamas pārmaiņas, kas iezīmē renesanses sākumu.
Latvijas vēsturē, kultūrā viduslaiku periodizācija atsķiras - viduslaiku sākums datējams vien ar 12./13. gadsimtu miju - Krusta karu sākumu Latvijas teritorijā un Livonijas izveidošanos.
Attēlā: Populārzinātniskās dokumentālās filmas "Baltu ciltis/ Pēdējie Eiropas pagāni" kadrs.
Filmā atainotas Baltijas teritorijā dzīvojošās ciltis (prūši, žemaiši, sēļi, latgaļi u.c.), to kultūra 13. gs. sākumā, kā arī attieksme pret kristietību.
Kristietības uzvaras gājiens Eiropā un pasaulē sākās Romas impērijā - kopš 4. gadsimta tā bija kļuvusi par kristīgu valsti - Romas imperators Konstantīns 4. gs. sākumā bija legalizējis kristietību, sācis Konstantinopoles - "jaunās Romas" celtniecību.
395. gadā kristietība kļuva par vienīgo oficiālo Romas impērijas reliģiju.
Pagānisko dievu kulti tika aizliegti, tajā skaitā - olimpiskās spēles, jo bija veltītas grieķu Zevam - Olimpa augstākajam dievam; radikālākie kristieši grāva pagānisko dievu tempļus, iznīcināja skulptūras; vērsās pret senās pasaules literatūru, dedzināja filozofu, zinātnieku tekstus. Tā gāja bojā lielākā daļa senās pasaules mantojuma krātuves - Aleksandrijas bibliotēkas tekstu. Tika slēgtas senās pasaules augstākās skolas, piem., Platona Akadēmija u.c.
Attēlā: Degošā Aleksandrijas (Ēģiptē) bibliotēka.
Kopš kristietības aizsākumiem 1. gadsimtā - Romas impērijas laikā - sākās vientuļnieku - eremītu kustība - absolūta atteikšanās no pasaules. Viņi izpelnījās atzinību no baznīcas, jo dzīvi bija pakļāvuši stingriem reliģiskiem mērķiem.
Askēzes iespējamība ietverta kristietības pamatidejā - sasniegt kristīgo pilnību, ierobežojot citas dzīves izpausmes formas, un tā cīnoties pret ļauno. (Kristus gan askēzi, sevišķi tās radikālāko ideju, nekur nebija noteicis, cik iespējams spriest Jaunās Derības tekstos.)
Attēlā: Vientuļnieka - eremīta attēlojums viduslaiku rokrakstu grāmatā.
Citi pārliecināti kristieši uzskatīja, ka vēlamāka ir nošķirta dzīve kopienā (vita communis - latīņu val.). Pāreja uz mūku kopdzīves formām notika pakāpeniski.
Ap 328. gadu askēts Pahomijs rūpējoties par to, lai līdzīgi domājošos vienotu ne tikai kopdzīves fakts, bet arī kopīga kalpošana, izveidoja pirmo zināmo kristiešu klosteri. Ar sekotāju palīdzību viņš uzbūvēja dažas ēkas kopienas vajadzībām, ēku centrā atradās baznīca.
Rietumeiropā klosteri visagrāk radās Gallijā, Itālijā un Īrijā.
Īrijā pirmo klosteri 5. gadsimtā nodibināja Svētais Patriks (385. – 460. g.). Pastāv leģenda, ka Svētais Patriks ar trīs lapu āboliņa palīdzību izskaidrojis cilvēkiem Svētās Trīsvienības jēdzienu. Tāpēc tas ir kļuvis par Svētā Patrika dienas simbolu.
Attēlā: Trīslapu āboliņš kļuvis par Svētā Patrika dienas simbolu.
Šo dienu mūsdienās simtiem tūkstoši cilvēku svin visā pasaulē - 17. martā.
Daudzi klosteru dēļ salu sāka dēvēt par "svēto salu". Īrijas klosteros ieviesa biežu grēksūdzi, kas vēlāk izplatījās arī citur.
Klosteris ir mūku vai mūķeņu kopienas ēku komplekss.
Klostera kompleksā ietilpst gan saimniecības, gan dzīvojamās, gan Dieva lūgšanas vietas.
Klosteros dzīvoja reliģiski pārliecināti cilvēki, kuri vēlējās norobežoties no pārējās pasaules un ziedot sevi Dievam. Vēlākos gadsimtos dzīvi klosterī izvēlējās vēl citu iemeslu dēļ, piemēram, tajos apmetās mākslinieki, lai netraucēti nodotos mākslai. Sievietes dzīvi klosterī nereti izvēlējās kā alternatīvu piespiedu laulībām. Dzīve klosterī bija iespēja saglabāt neatkarību no sabiedrības normām, iespēja būt izglītotai, izvēlēties nodarbi atbilstoši savām interesēm (medicīna, māksla u.c.).
Klosterī savdabīgi savijās pasaulīgais ar garīgo, klosteru loma pārauga reliģiskās sfēras ietvarus.
Strauja klosteru - gan vīriešu, gan sieviešu - veidošanās Rietumeiropā notika 6. gs.
Attēlā: Klinī (mūsdienu Francijā) klosteris attīstīto viduslaiku periodā. Rekonstrukcija.
Viduslaikos cilvēki burtiski uztvēra Bībelē rakstīto, tāpēc cerēja, ka garīdzniecība - baznīcas kalpotāji, mūki ar lūgšanām izglābs viņus no slimībām un neražas, no Dieva soda par grēkiem, nodrošinās, lai dvēseles pēc nāves nonāktu debesu valstībā.
Vienkāršie cilvēki baznīcai un klosteriem ziedoja visu, ko spēja atlicināt, bet karaļi un dižciltīgie, kuri izdarīto grēku dēļ baidījās no Dieva, dāvināja zemi un dārgas lietas. Viduslaiku otrajā pusē klosteru statūtos tika ieviesti dažādi izņēmumi. Mūki savu ikdienas darbu veica arvien paviršāk, sāka dzīvot aizvien greznāk. Klosteri arvien vairāk zaudēja savu sākotnējo misiju.
Nozīmi nezaudē klosteru devums Eiropas kultūrai - tur koncentrējās galvenās tā laika zināšanas, tie bija zinātnes un izglītības, mākslas un daiļamatniecības centri, tie radīja viduslaiku kristīgo kultūru, kas bija tā laika Rietumeiropas garīgais pamats.
Viduslaiku arhitektūras šedevri - romānikas un gotikas katedrāles ir mūsdienu kultūrvides neaizstājama daļa, kļuvušas par pilsētu simboliem.
Attēlā: 2019. gada 15. aprīlī sākās ugunsgrēks Parīzes Dievmātes katedrālē (Notre Dame) - dega viens no parīziešu svētākajiem simboliem. (Katedrāli uzcēla 12.-13.gs.)
Ne tikai parīzieši, daudzi kristieši, jebkurš kultūras cilvēks to sāpīgi pārdzīvoja. Tūkstošiem cilvēku stundām ilgi stāvēja ielās ap katedrāli, bezspēcīgi vērojot, kā liesmas apņem katedrāles jumtu, sabrūk tornis; daudzi raudāja, skaitīja lūgšanas.
Pasaules sabiedrība dažu dienu laikā katedrāles restaurācijai saziedoja nepieciešamo un pat lielāku naudas summu - miljoniem eiro. Restaurācijas darbi prasīs ilgus gadus.