Apdzīvojums ir veids, kā teritorija tiek apdzīvota, kāds ir apdzīvoto vietu raksturs un teritoriālais izvietojums.
Sasniedzot noteiktu lielumu un saimniecisko nozīmi, lauku apdzīvotās vietas var pārveidoties par pilsētām vai pievienoties tām kā to daļas. Parasti tas notiek urbanizācijas procesā. Par pilsētu apdzīvotā vieta pārveidojas, kad tā sasniedz katrā valstī noteiktu iedzīvotāju skaitu un tajā apbūves, rūpnieciskās attīstības un citu iemeslu dēļ, izzūd lauksaimnieciskās produkcijas audzēšanas un ražošanas funkcija. Apdzīvojumu ļoti ietekmē teritorijas dabas apstākļi, kā arī kultūrvēsturiskā attīstība un politiskie, ekonomiskie, demogrāfiskie un citi sociālie procesi.
Apdzīvotās vietas teritoriāli var izvietoties trīs galvenos apdzīvojuma tipos:
Lineārais (apdzīvotās vietas izvietojušās šaurā, garā joslā gar satiksmes ceļiem, upēm, jūru vai ezeru piekrastēm, piemēram, gar Daugavu, dzelzceļa līniju un autoceļu Rīga - Aizkraukle):
Grupveida (apdzīvotās vietas koncentrējušās grupā, piemēram, ap Rīgu):
Izklaidus (piemēram, apdzīvotās vietas un ciemi Vidzemes un Alūksnes augstienēs):
