Jēdzieni un atslēgvārdi: fiskālā politika, ekspansīvā jeb stimulējošā fiskālā politika, ierobežojoša jeb restriktīvā fiskālā politika, to pielietošana dažādās ekonomiskās attīstības ciklu fāzēs.
Valsts fiskālā politika
Fiskālā politika – valdības ieņēmumu un izdevumu politika, kas nosaka valsts lomu ienākumu pārdalē (valsts konsolidētais kopbudžets pret IKP), mērķus kopējai nodokļu slodzei, kā arī nodokļu, fiskālā deficīta un ārējā un iekšējā parāda struktūrai un apjomiem. Fiskālās politikas galvenie uzdevumi ir stimulēt ekonomikas pastāvīgu izaugsmi, kā arī stabilizēt ekonomikas ciklu.
Īstenojot fiskālo politiku, valdība var ietekmēt inflāciju un bezdarbu.
Svarīgi!
Galvenie fiskālās politikas instrumenti ir nodokļi un valdības izdevumi.
Fiskālās politikas veidi:
-
Ekspansīvā jeb stimulējošā politika, kad tiek samazināti nodokļi un palielināti valdības izdevumi;
-
Ierobežojošā jeb restriktīvā politika, kad nodokļi tiek palielināti un valdības izdevumi samazināti.
Valdības izdevumu ietekme uz reālā IKP pieaugumu
Piemērs:
Situācija
Valstī sākotnējais ekonomikas līdzsvars veidojas punktā E. Šajā situācijā uzņēmumi saražo un iedzīvotāji patērē preces un pakalpojumus 3 miljardu eiro vērtībā.
Lai veicinātu ekonomisko aktivitāti, valdība palielina savus izdevumus (G) par 150 miljoniem eiro. Papildu līdzekļi tiek izmantoti: skolotāju, mediķu un policistu algu palielināšanai, studentu stipendiju palielināšanai un pensiju paaugstināšanai.
Pieņemsim, ka šajā ekonomikā valdības izdevumu multiplikators ir 3.
Valstī sākotnējais ekonomikas līdzsvars veidojas punktā E. Šajā situācijā uzņēmumi saražo un iedzīvotāji patērē preces un pakalpojumus 3 miljardu eiro vērtībā.
Lai veicinātu ekonomisko aktivitāti, valdība palielina savus izdevumus (G) par 150 miljoniem eiro. Papildu līdzekļi tiek izmantoti: skolotāju, mediķu un policistu algu palielināšanai, studentu stipendiju palielināšanai un pensiju paaugstināšanai.
Pieņemsim, ka šajā ekonomikā valdības izdevumu multiplikators ir 3.
Nodokļi netiek palielināti.
Iedzīvotāju un uzņēmumu sākotnējo patēriņu parāda līkne C + I.
Makroekonomikas līdzsvars veidojas punktā E, jo, esot šādiem izdevumiem, uzņēmumi saražo un tiek patērētas preces par 3 miljardiem euro.
Pieņemsim, ka valdība palielina izdevumus par 150 miljoniem eiro un ka šī nauda valdībai "iekritusi klēpī kā dieva dāvana", jo valdība naudu var iegūt no nodokļiem, iekasējot tos no iedzīvotājiem, vai aizņemoties, veidojot valsts parādu.
Attēlā: valdības izdevumu ietekme uz reālā IKP pieaugumu
Palielinot valdības izdevumus par 150 miljoniem eiro, uzņēmumi un iedzīvotāji gribēs un spēs nopirkt vairāk preču - palielināsies kopējais pieprasījums. Ražotāji centīsies apmierināt pieaugušo pieprasījumu un palielinās ražošanu, veidosies jaunais līdzsvara punkts E1, līdz ar to palielināsies nodarbinātība.
Šo parādību sauc par izdevumu multiplikatora efektu.
IKP pieaugums = valdības papildu izdevumi × multiplikators
Valdības papildus izdotie 150 miljoni eiro būs radījuši 3 reizes lielāku reālā IKP (saražoto preču un pakalpojumu) daudzumu.
Šāds multiplikatora efekts darbojas ne tikai attiecībā uz valsts izdevumu palielināšanu, bet arī uz investīcijām un sabalansētu budžetu.
Piemērā mēs pieņēmām, ka valdībai 150 miljoni eiro ir "iekrituši klēpī kā dieva dāvana" - taču atceries, ka valdība var iegūt papildus naudu, ja tā paaugstina nodokļus vai aizņemas naudu.
Apskatīsim situāciju, kad valdība paaugstina nodokļus, balstoties uz iepriekšējā piemēra datiem!
Piemērs:
Ja valdība paaugstina nodokļus, tad
-
samazināsies iedzīvotāju neto ienākumi - līdz ar to būs zemāka pirktspēja (mazāk pirks preces un pakalpojumus).
-
ražotāji saražos mazāku produkcijas daudzumu un atlaidīs no darba darbiniekus.
Pieņemsim, ka valdība, iekasējot nodokļu veidā 150 miljonus eiro, izraisīs reāla IKP samazināšanos par 200 miljoniem eiro. Šajā gadījumā multiplikators ir negatīvs (-1,3), kas nozīmē, ka katrs valdības iekasētais eiro izraisīja IKP samazināšanos par 1,3 eiro.
..... tātad IKP samazinājās, kaut gan valdība palielināja savus ienākumus, attiecīgi multiplikators ir negatīvs.
Attēlā: kā nodokļu paaugstināšana samazina reālo IKP
Apskatīsim situāciju, kad valdība vienlaikus paaugstina nodokļus un palielina valdības izdevumus!
Valdība vienlaikus palielina nodokļus (T) par 150 miljoniem eiro un arī palielina valdības izdevumus (G) par 150 miljoniem eiro.
Jau apskatītajos piemēros mēs secinājām, ka:
|
G palielinās
|
+ 150 miljoni eiro
|
tad
|
+ 450 miljoni eiro IKP
|
|
T palielinās
|
- 150 miljoni eiro
|
tad
|
- 200 miljoni eiro IKP
|
|
|
0
|
|
+ 250 miljoni
|
Veidosies sabalansēts budžets (0), kas izraisa reālā IKP pieaugumu par 250 miljoniem eiro. Šāda situācija rodas, jo, palielinot valdības izdevumus, reizinātājs darbojas straujāk (3), nekā palielinot nodokļus (- 1,3).
Tā izpaužas sabalansētā budžeta pozitīvā ietekme.
Jāatceras, ka valdības izdevumu multiplikators un nodokļu multiplikators nav vienādi.
- Valdības izdevumu pieaugums tieši palielina pieprasījumu → multiplikators ir pozitīvs.
- Nodokļu pieaugums samazina iedzīvotāju ienākumus un patēriņu → multiplikators ir negatīvs.
Kāda fiskālā politika īstenojama ekonomiskās aktivitātes cikla dažādās fāzēs
Ekonomikas aktivitātes ciklā tiek izdalītas četras fāzes: kāpuma, virsotnes, lejupslīdes un iedobumu fāze.
Lai samazinātu bezdarbu lejupslīdes fāzē, valdībai vajadzētu īstenot stimulējošo fiskālo politiku:
-
palielinot valdības izdevumus;
-
samazinot nodokļus;
-
pieļaujot budžeta deficītu.
Virsotnes fāzē valdībai vajadzētu īstenot ierobežojošo fiskālo politiku, to var panākt:
-
samazinot valdības izdevumus;
-
palielinot nodokļus;
-
veidojot budžeta pārpalikumus.