Simbols – tēls, ar kura palīdzību mākslā tiek pausta kāda ideja.
Simbols var būt grafiska zīme, priekšmets, dzīvnieks, augs, zieds, krāsa.
Piemēram, baltā krāsa simbolizē nevainību, tīrību, gaismu, cerību. Balta lilija simbolizē šķīstību, nevainību. Apvienojot šos elementus vienā darbā, mākslinieks vēsta par nevainību, cerību, nākotni.
Mazas meitenes baltās kleitās iededz gaismu lukturīšos, zied baltas lilijas.
Simbolus kā noskaņu, jūtu, emocionālā stāvokļa atspoguļotājus mākslā izmantoja 19. gadsimta mākslas virziena simbolisma pārstāvji. Mākslinieki centās attēlot visu noslēpumaino, mītisko, nāvi, iznīcību, cilvēka iekšējo pasauli.
"Cerība" (Pjērs Pivī de Šavāns, 1872) Meitene baltā kleitā sēž uz ēkas drupām, ar roku norāda uz tālumā esošām drupām.
"Melanholija" (Edvards Munks, 1891) Cilvēks domīgs sēž jūras krastā, apkārt nav neviena cilvēka, kompozīcija gleznota drūmos toņos.
Vērtības – uzskati, kas spēj ietekmēt cilvēku. Vērtības kalpo kā paraugs, standarts.
Vērtības ir uzskati, kuri svarīgi vienam cilvēkam vai visai sabiedrībai.
Vērtības, kuras ir nozīmīgas un kopīgas visiem cilvēkiem, dēvē par vispārcilvēciskām vērtībām.
Par vispārcilvēciskajām vērtībām uzskata tādas vērtības kā mūžību, dzīvību, nāvi, mīlestību, mieru, laimi.
"Nāve un kapracis" (Karlos Švābe, 1895)
Sintēze – dažādu sastāvdaļu apvienošana, lai rezultātā iegūtu kaut ko jaunu.
Dažkārt, lai paustu kādu uzskatu, tiek veikta dažādu mākslas veidu sintēze. Idejas paušanai izmanto tekstu, to ilustrē ar vizuālās mākslas palīdzību. Tā satura uztveres paspilgtināšanai izmanto atbilstoša rakstura mūziku.